- 1991. - 1992.
- 2/27/17 01:21 am
- Mēs ar mammas tēvu un manu tēvu makšķerējam mūsu pie-Skrundas īpašumā (mums agrāk piederēja diezgan liela meža platība t.sk. mazs ezeriņš. Šī bilde ir īpaša ar to, ka tā bija 1. un vienīgā reize, kad es ar tēvu vai vectēvu biju makšķerēt. Jo mans vectēvs in general bija mednieks, bet tēvam makšķerēšana nešķita nekas īpašs (man kopumā arī, bet šad tad tomēr ļoti patīk).
Es ar tēvu Ķīšezera krastā. Vienīgā bilde, kur esam redzami, sadevušies rokās vai kā tamlīdzīgi. Nav jau tā, ka mums ir sliktas attiecības. Vienkārši bērnība bija ļoti īpaša. Viņš tad bija sasodīti labs tēvs. Atceros, ka nekādas pasakas viņš man nelasīja, jo vienmēr domāja pats savus stāstus ar saviem varoņiem.
- 5 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 2/27/17 01:35 am
-
Kāpēc tas īpašais beidzās?
- Reply
- 2/27/17 01:41 am
-
Dabisku iemeslu dēļ. Bērni izaug, kļūst par nepateicīgiem tīņiem, vecāki izaug, redz, ka bērnam jāliek miers.
- Reply
- 2/27/17 01:50 am
-
un katrs savās mājās pāršķirsta vecās bildes, atceras īpašo, bet kautrējas pat piezvanīt un to pateikt - ko nu traucēs, vēls jau - (pazīstama sajūta)
- Reply
- 2/27/17 01:40 am
-
Mana mamma arī man bērnībā pasakas nelasīja, bet izdomāja pati.
- Reply
- 2/27/17 01:42 am
-
Man mamma lasīja, bet tēvs domāja. Lai vai kā, man tas šķiet nenormāli kruta, ka cilvēks pats var izdomāt. Pofig kādu, galvnais, ka kaut kas unique.
- Reply