atdzimšana

Vēl arī pirms tiem sešiem, septiņiem gadiem, kad es te rakstīju, es pirmo reizi izmēģināju savas gaitas veģetārisma virzienā. Hehehe... kā es besījos, ka nu nevaru, nevaru!! Gaļu vajag. :D Bet nu pašai sev uzslava par paveikto! Esmu pa šo laiku pabijusi gan veģetārietis, gan uz nelielu laiciņu arī vegāns. Un lai arī atgriezos gaļēdāja statusā, tad tomēr esmu dikti izglītojusies un gaļu ēdu diezgan reti. Bija man tāda kā atkarība.

Nelielu sakritību dēļ tieši tagad es atkal sāku pievērsties vairāk uz veģetārisma pusi. Un mazliet uz vegānisko arī, tāpat pienus nedzeru un olas neēdu šā vai tā. Un paskat, paskat! Pa šiem laikiem uzradies arī vegan.lv! Noticis kāds pārslēdziens smadzenēs - atkal šī lieta interesē un prasās pielietojama. Protams, tas ietver arī kosmētiku, kas nav izmēģināta uz dzīvniekiem. Par ādas apaviem gan vēl nevaru galvot, pērku to, kas labs ir humpalās. Bet varbūt jāatron kas labs, jauns un vegan arī šajā jomā, bet te atkal lieta, ka Ķīnas bērnu darbu pirkt arī negribas.

Cik labi, ka es paņēmu līdzi kašmira vestīti! Te ir aukstāks nekā parasti. Lai gan vestīte tika ņemta ar domu, ka atpakaļ braucot varbūt vajadzēs. Bet nea, atveļļoju normāli. ^_^ Saulīte spīd, aukstums vaigos... kājām silti. :D

Pa diagonāli izlasot, kas te bijis sarakstīts, var izsecināt kāda mainība bijusi. Esmu kļuvusi ļoti skarba, ciniska un skeptiska pret skaisto, pozitīvo un vienkāršo. Aplauzos, naivums, tika ļoti apdaudzīts. Vīlusies, aizvainota un sarūgtināta. Nezinu vai tā vajadzēja. Bet laikam jau tas nozīmē vien to, ka pakrītot ir atkal jāceļas augšā. Atvērties ir kļuvis grūtāk, kaut gan iekšējie plašumi ir kļuvuši tīrāki. Ir vairāk sapratnes par savu iekšējo patiesumu. Bet pozitīvismu reti vairs dodu uz āru - par šo gan man ir žēl.

Pāris dienas atpakaļ sanāca neliels pārsteigums no kāda cilvēka. Ļoti jauku un labu nodomu, varbūt mazliet ar pārspīlējumu (ai, viņa ir tāda ekspresīva, slāvu izcelsmes :D ), varbūt tas varētu likties uzspēlēti. Bet tas man ļoti, ļoti uzlaboja garīgo. Un lika arī aizdomāties, ka es vairs neesmu tāda. Tāda kāda es biju šajā blogā. Cītīgi izceļot labo, spēcīga ticība izaugsmei un spējai kļūt labākai, ideālisms, vienmēr novēlot kaut ko labu.

Es redzu, ka šis gads būs lielisks un labāks kā iepriekšējais. Atgriešanās pie izvēles brīvības, pamatprincipiem, izaugsmes. Lai jums arī labs šis gads!

Īstenībā to, ka es gribu būt bagāta es izlēmu jau kaut kad starp 1. un 3. klasi. :)

Precīzi neatceros, bet šķiet man likās muļķīgi, ka nevaru nopirkt to, ko vēlos un to, kas ir vajadzīgs (saņēmu tiešām ļoti mazas kabatasnaudas). Un tas, ka bija viss tik "dārgs"... Oma pati jau arī nevarēja atļauties. Nemāku pateikt, tik atceros to sajūtu, kuru nemāku noraksturot. Es tiku ātri iepazīstināta ar terminu "maz naudas".

Kad pārcēlos dzīvot pie mammas, bija grūti piemēroties tam, ka varēja paprasīt piemēram saldumus, lai nopērk. Mammai jau ar bij maz naudas! :D Bet mamma reti, kad atbildēja, ka maz naudas. Pateica, ka varbūt kādu citu reizi vai biežāk - tiešām nopirka ko garšīgu. :)) Un man sava sīkā māsa vispār likās baigais izspiedējs - viņa bieži paziņoja, ko vēlas (turklāt viņa bija mazāka, mīļa, blonda maz/krust-meitiņa, kura arī dabūja, ko prasīja). Bet sāls bija tajā, ka man bija iemācīts neprasīt. Jap, mamma ļoti nelabprāt teica saviem bērniem cik maz naudas viņai ir (vai esmu teikusi, ka man ir ļoti gudra un forša mamma? :P )

Bet pārlecot no sīkklasēm uz mūsdienām - mani kaut kā samulsināja manas kursabiedrenes (viņa šogad pabeidz) sacītais. Proti tagad pārcelšoties uz Rīgu un tur meklēs darbu, varbūt iestāsies RTU. Protams tas tika sacīts bez jebkādas sajūsmas. Dabūšu darbu, dabūšu darbu, dabūšu darbu... Hmm... Es gribu izlekt un teikt, ka es negribu strādāt. Lūdzu - variet iebilst, ka neviens jau negrib. Bet es gribu atbildēt, ka es esmu nolēmusi savā dzīvē darīt to, kas man patīk. (Dzīve ir bauda, izbaudīt to cik vien var) Un ziniet, šī iekšējā pašpārliecinātība ir tik forša un brīva. Es zinu, ka es varu iesviest daudz naudas savā dzīvē darot tieši to, ko vēlos.

Pašpārliecinātība ir viena no kaifīgākajām izjūtām, kuras esmu ieguvus.

Bet kāpēc es vispār piesēdos pie datora - es gribēju iemūžināt citātu, kas mani ļoti paķēra.

Esmu saticis ne mazumu cilvēku, kas apgalvo: "Nauda mani neinteresē." Un tomēr viņi ir gatavi strādāt astoņas stundas dienā.


Novēliet sev būt bagātiem. Esiet bagāti! :)

Brīžos, kad jūtos nu tā.. nu šitā! Neapmierināta ar sevi, vīlusies, nedroša, sastingusi, darboties nespējīga utt. Es sāku veidot iekšējos dialogus 2. personas skatījumā uz sevi. Un tad atbildu... Parasti šie dialogi ir strīdi, piezīmes, dzēlības, bakstīšana, aizrādījumi un uzbraucieni.

Ja kādam tas ko izsaka, varu dot norādi uz iepriekšējo postu spama blogā - jautājums "varbūt pietiks?" ir kluss, ļoti īss, bet labs piemērs. Šos dialogus es parasti cenšos nepieļaut, vismaz pēdējā gada laikā vairs ne. Bet es lieliski jūtu, kad tie atkal grib veidoties. Varbūt nevajag viņus apcirpt? Ļaut pašai sev riktīgi sabraukt augumā? Bet kāda no tā jēga? Esmu redzējusi, daudz citu cilvēku, kas brauc sev augumā no laika gala, jēgas manuprāt nekādas.

Nē, es esmu ļoti laimīga persona, tik šobrīd jūtos tā ne pārāk.

Vai jūs zinājāt, ka informācija, kuru es pa laikam te rakstu, ir ļoti, ļoti vērtīga? Un man būtu patiess prieks, ja jūs to nemācētu efektīvi izmantot.

Īstenībā man ir daudz dažādu labu rīku. Bet sūdīgos momentos negribas izmantot nevienu no tiem, lai gan es zinu 100%, ka vismaz daži iedabosies noteikti.

Kad es iemācīšos vajadzīgos momentos pielietot visu to, ko es zinu... Tad es būšu supercilvēks. Zināšanas ir tukšas, ja nav gudrības (spējas šīs zināšanas pielietot).

(informācija->zināšanas->gudrība)

Dzīve nav par mērķiem, to sasniegšanu. Dzīve ir par sajūtām, kuras tev rodas, kad dzīvo. Jebkurā darbībā vissvarīgākais ir sajūta, ne galarezultāts.

Laikam man pietiek. Es eju darīt.

Ja kādam, kas piebilstams, labprāt uzklausīšu, kas zin - varbūt man noderēs. ;)
Veiksmīgu dienu!

upd: Es gāju, lai darītu, bet datorklase bij aizņemta. Ļoti, ļoti interesanti. Toties jūtos es nesalīdzināmi labāk. :))

Esmu praktiski nobumbulējusi 8h sava laika. Tikai tāpēc, ka man bij bail uzņemties atbildību un sākt rīkoties. Sākt rīkoties. Hmm...

Šīssesijas atziņa - vispirms iemācīšos darboties vispār, un tik pēc tam darboties perfekti. Cilvēkam, kurš darboties nemāk, perfekcionisms ir kaitīgs. Tāds vai nu perfekti vai neko variants. Kā jau teicu, ļoti kaitīgs, jo parasti tas beidzas ar neko.

Bet progerss ir... Vai kā ir! Man taču vienu nakti pēc kāršu spēlēšanas Tā sagribējās mācīties, ka es gulēt negāju un mācījos līdz pusčetriem! :D Vispār jūtos sasodīti laimīga un pašpārliecināta (pat ja rezultāti nav tie spožākie). Vismaz daļa no tā, ko es daru, darbojas. Darbojas ideāli. :) Pilnīgi baigā interese kāda es būšu pēc pusgada, gada, pieciem gadiem... Tas temps kādā es mainos ir ļoti, ļoti interesants. (Un tagad es varētu runāt par visādiem sīkumiem, kas man ir mainījušies, kāpēc, kādas metodes un pārējais, kas neizklausās ne gudri, ne interesanti)

Un šīs sesijas laikā jau trešais "pārbaudījums no augšas". Proti - notestēt, cik mācības man svarīgas. Atkal viens daudzsološs pasākums, uz kuru es netieku, jo tomēr, tomēr izvēlos mācības. Vai arī kādi augstāki spēki mani sargā no reikistiem. :D (lieki teikt, ka pārbaudījumu ar negaisu, kad man bij jāmācās, es neizturēju, bet uz abiem reikistu pasācieniem neeju). Atvainojos, bij jau četri pārbaudījumi - uz māsas izlaidumu es ar netiku (toties izlaidums atbrauca pie manis, kas bij ļoti, ļoti, ļoti forši no manas famīlijas puses)

Es pēdējā laikā sasodīti daudz spamoju (un arī vārdu sasodīti lietoju pārāk daudz). Manā spamojamā blogā katru dienu kāds ieraksts. (parasti jau vairāki) Pieņemu, ka paspamošos un pāries. Vai arī ja tas sakrīt ar šobrīd esošo kolosālo garstāvokli, tad nepāies vis. :D Nu, ko... Ja nepāries, ta neko... ;D

Labrīt/Labdien/Labvakar visiem!
Lai jums veiksmīga diena! (šī vai nākamā, bet labāk jau lai abas)