atdzimšana

Brīžos, kad jūtos nu tā.. nu šitā! Neapmierināta ar sevi, vīlusies, nedroša, sastingusi, darboties nespējīga utt. Es sāku veidot iekšējos dialogus 2. personas skatījumā uz sevi. Un tad atbildu... Parasti šie dialogi ir strīdi, piezīmes, dzēlības, bakstīšana, aizrādījumi un uzbraucieni.

Ja kādam tas ko izsaka, varu dot norādi uz iepriekšējo postu spama blogā - jautājums "varbūt pietiks?" ir kluss, ļoti īss, bet labs piemērs. Šos dialogus es parasti cenšos nepieļaut, vismaz pēdējā gada laikā vairs ne. Bet es lieliski jūtu, kad tie atkal grib veidoties. Varbūt nevajag viņus apcirpt? Ļaut pašai sev riktīgi sabraukt augumā? Bet kāda no tā jēga? Esmu redzējusi, daudz citu cilvēku, kas brauc sev augumā no laika gala, jēgas manuprāt nekādas.

Nē, es esmu ļoti laimīga persona, tik šobrīd jūtos tā ne pārāk.

Vai jūs zinājāt, ka informācija, kuru es pa laikam te rakstu, ir ļoti, ļoti vērtīga? Un man būtu patiess prieks, ja jūs to nemācētu efektīvi izmantot.

Īstenībā man ir daudz dažādu labu rīku. Bet sūdīgos momentos negribas izmantot nevienu no tiem, lai gan es zinu 100%, ka vismaz daži iedabosies noteikti.

Kad es iemācīšos vajadzīgos momentos pielietot visu to, ko es zinu... Tad es būšu supercilvēks. Zināšanas ir tukšas, ja nav gudrības (spējas šīs zināšanas pielietot).

(informācija->zināšanas->gudrība)

Dzīve nav par mērķiem, to sasniegšanu. Dzīve ir par sajūtām, kuras tev rodas, kad dzīvo. Jebkurā darbībā vissvarīgākais ir sajūta, ne galarezultāts.

Laikam man pietiek. Es eju darīt.

Ja kādam, kas piebilstams, labprāt uzklausīšu, kas zin - varbūt man noderēs. ;)
Veiksmīgu dienu!

upd: Es gāju, lai darītu, bet datorklase bij aizņemta. Ļoti, ļoti interesanti. Toties jūtos es nesalīdzināmi labāk. :))