atdzimšana

Biju jūrmalā. Sāku ieviest ikrīta pastaigas par rituālu. Bet kopumā ņemot pēc visiem pasācieniem, ko esmu izdarījusi, mošķi pirms gulētiešanas man vairs klāt nelien. Tas ir labi. :)

Bet jā, es biju jūrmalā. Jūrā ūdens auksts, bet saulīte karsē labi. Pilna pludmale ar sīčiem. Tur notiek kaut kādi pasācieni (sporta spēles?), viena skolotāja tur vadīja stundu (zīmēšanas laikam) un vēl daudz sīču kas tur atradās tāpatās (laiciņs taču perfekts!). Nu un visi viņi tur dauzās, zīmē, lēkā pa auksto ūdeni, spiedz un klaigā. Un es tad tā iedomājos. Varbūt tā arī vajag. Varbūt tādai arī pasaulei jābūt. Pilnai prieka, bezrūpības un bērnišķības. Varbūt nav jābūt tai cēlajai un tukšajai miglai? Varbūt pasaule ir priekš cilvēcības? Jā, pasaulei ir tādai jābūt - pilnai prieka, bezrūpības un bērnišķības.

Lai jums saulainas un bezrūpīgas dienas! :)

Turpinājums šim ierakstam.

Un kā jūs domājat? Kura mana puse ņēma virsroku? Apzinīgā, kura saprot, ka jāmācās cītīgi, jānokārto parādi, jāpabeidz iesāktais, pat ja tās ir bezmazvai zobu sāpes vēl viena gada garumā... Bet varbūt tā trakā? Tā, kura ar basām kājām pērkona negaisā iezmirkusi staigā pa jūrmalu un biedē mazgadīgas meitenes (par šo es vēl pastāstīš), tā, kura izbauda dabas spēku, zibeņus sev apkārt un ir par to ir Tādā sajūsmā, tā kura grib dzīvot viegli un nepiesaistīti, nu ziniet, tā trakā. Kura ņēma virsroku? Nu protams! Tā trakā! (Un kurā brīdī gan tā apzinīgā ir bijusi pārsvarā? Nu nekad, tāpēc jau man tie parādi...)

Mērcēšanās lietū divu stundu garumā. Mmmm... bet tie zibeņi, tie zibeņi! Ah, paldies! :) Nokaifojos pamatīgi. Nosalu arī. :D Bet bija tā vērts. Un kā mazs bonusiņš man ir jauns pastāstiņš, kā es mazgadīgas meitenes nobiedēju. >:)

Zibeņi vēl tā īsti tikai pieņemās spēkā, bet man jau jūrmalā apnīk. Savā lēnajā gaitā mierīgi dodos no jūrmalas prom. Pretī nāk divas bravūrīgas meitenes un vēl par mani pamēdās biši kaut ko iestarpinot par buršanos (nu jāsaka gan, ka izskatījos atbilstoši - vaļēji sarkani mati, gari melni svārki, vienkāršs pieskaņots melns topiņš un protams basas kājas, bet tā jau - nekas unikāls. varbūt vien gaita pārāk mierīga). Nu es tā lēni eju un sāku ik pa laikam manīt no jūras puses nākošus spiedzienus.
Skuķenes sapratušas, ka zibeņi ir visapkārt un tik droši vairs nejūtās, brīžam pat skriešus nu jau dodas fiksi no jūrmalas prom. Mani ir viegli panākt, bet man tuvumā tikušas sāk justies jau atkal drošāk un sāk uzdot muļķīgus jautājumus (piemēram - vai tu gadījienā svārkus jūrā neaizmirsi. proti - tur jūrā bij kaut kāda melna plēve... nu es jau teicu, jautājumi muļķīgi) Kaut ko atbildu un tā... Bet zibeņi jau nerimstas, šīm atkal paliek bail.
Grib doties prom. Jāiet ir man garām, bet tad es pasaku tādu mierpilnu jauku frāzi - Bet man garām paiet, jums nav bail? (:D) Uzreiz pretī tā pārteigti un biši bailīgi - A kāpēc tā? (:DD) Es neko neatbildu, bet es jau nojaušu, ka droši vien atcerējās, ka par mani mēdījās. ( >:D ) Es ļoti lēnā garā turpinu savas gaitas. Viņas tikpat lēni man kādu gabaliņu no aizmugures. Es tā netīšām apstājos. Paskatos - viņa ar vairs nekur nekustās. ( XD ) Galu galā beidzās ar to, ka viņas sadūšojās (laikam zibeņi bij draudīgāki, nekā es) un ar nelielu līkumu apskrēja man garām. :D Ak, šis TĀ uzlaboja garīgo. :D

Negaiss bij super!
Lai jums jauka diena/nakts! :)
Jūs apsolos nebiedēt. Man liekas, es to nemaz nevarētu izdarīt! :D

Esmu apjukusi.

Varbūt esmu savārījusi pārāk lielas ziepes, spēlējoties ar to, ko galīgi nepārzinu? (Kamōn! Kā iegūst pieredzi? No prakses!) Vai arī tagad esmu atklājusi šādas lietas, un jūtos šausmās, tik viņas ir bijušas vienmēr, tik tagad to apzinos? Šis īstenībā būtu diezgan ticami. Es taču visbiežāk pamodos nogrusi, ne tā?

Bet tagad man steidzīgi vajag iepirkt sveces. Sveces iedegšana izrādījās glābiņš. :) Taču tieši šobrīd tiek izdedzināta pēdējā svecīte. Ko es degšu šovakar? Pareizi! Sameklēšu visos stūros izsvaidītos santīmus! :D Svecītei noteikti sanāks. :) Bet vispār vajag izdarīt kaut ko ar visu istabu. Katru vakaru pirms aizmigšanas taču es nevaru tā cīnīties? Un man pat sagribējās zirneklīšus savā istabā. :) Ja esmu nolēmusi visā tajā iet dziļumā (jā un esmu nolēmusi), vajag sevi aizsargāt. :)

Taču šodien pamošanās bija lielā mērā interesanta. Pamodos piecos no rīta. :) Un tāda diezgan enerģiska (tiesa gan apdullusi) un pat momentā nemaz nevarēju atkal aizmigt. :D Jap, tas notiek ar mani. Pati nespēju noticēt. :D Iemesli tam gan varētu būt tas, ka svecīte sāka izdegt un mana roka bij nogulēta. Nekad nebija bijis tā, ka pieskaros rokai un Pilnīgi Neko no tās rokas nejūtu. Jaiks! Sajūta pretīga! :D Tās rokas vietā kaut kāda lupata. Un tad caur sāpēm pamazām atgūst savas maņas. Pēc istabas izvēdināšanas atkal aizgāju gulēt. Kad pamodos nākamreiz man nebija grūtību uzreiz piecelties. (!!!) (?) Es nekad agrāk labprātīgi nevarēju piecelties no gultas uzreiz! (huh? nē, man šis patīk!) Un pēc tam pat uzreiz izgāju ārā uz nelielu rīta rosmi! (?!) Es nebeidzu sevi pārsteigt! :D Bet šis īstenībā ir tieši tas, ko es gribēju! :) Prieks par sevi. :) Un arī par to, ka esmu atradusi ko ļoti tādu, ko vajag uzlabot. Vakara mošķi - jūs man vairs tuvumā netiksiet. :P

Un īstenībā tas nav svarīgi vai tie tiešām bija tādi mošķi, vai mana prāta radīts gļuks. Ar to ir jātiek galā.
Es esmu gaisma. Paslēpusies, bet spoža.

... pat ja man tās nepatīk.

[..]
'Cause I'd rather feel pain than nothing at all


Anger and agony
Are better than misery
[..]

Daļu sevis es esmu ļoti forši uztjūnējusi. Daļu. Man atkal jāatgriežas pie pamatiem, lai sevi visu uzlabotu. Man ir apnicis justies nožēlojami, nevērtīgai, neveiksminiecei un niecībai. Tā ir ļoti maza manis daļa, bet man apnicis. Pietiek! Tie ir tikai ~10% no manis. Bet diez vai kāds gribēs ēst saldo ēdienu, ja tur tikai 10% sūdu pielikti klāt. (ņemam astoņus ābolus, glāzi cukura, vienu suņa sūdu. sablenderējam un labu apetīti!)

Man liekas, ka jebkurš, kuru sastopu ir labāks.

Neko nejust man ļoti bieži izdodas vienkārši perfekti. Problēmas sākas tur, ja es tam neesmu tikusi pāri. Ja tur apakšā kaut kas ir. Un tad es nejūtu neko, bet jūtos nožēlojami. Nejūtu neko, bet sāku manīt savas pirmās depresijas pazīmes. Nejūtu neko, bet darīt arī neko negribu. Nejūtu neko, bet enerģija kaut kur pazūd.

Jo spēcīgākus līdzekļus esmu izstrādājusi sevis apstrādei, jo smagāk var just sekas, ja pielieto nevietā. Nejušanas tehnika ir ļoti spēcīga, bet nepareizi pielietota...

Es pati taču toreiz apjēdzu to vienkāršo ķēdīti.
Nožēlojams cilvēks - > Iekšēja agresija - > Ārēja agresija - > Agresija domās - > Miers, atrisinājums, kaut kas tml

Ja vispārējais līmenis man jau bij uz miers, tad tieši šajā jomā uz līmeni nožēlojams cilvēks. Kopš apzinos šo ķēdīti, ir ļoti viegli un vienkārši no iekšējās agresijas fiksi caur ārējo agresiju pāriet uz domu agresiju. Un it īpaši forši tas ir, ka es šo māku izdarīt neietekmējot citus cilvēkus. Mūzika... Mūzika vienmēr ir bijis labs rīks.

---------------------------------
Cik interesanti. Es māku šos 10% izcelt uz augšu, lai izdzīvotu, pārdzīvotu un atmestu, bet brīdī, kad ienāca Maija (un mani patiesi nobiedēja :D ), man vajadzēja 1 minūti, lai es atkal būtu tie foršie 90%. Mmm... forši! ^.^ Tad es praktiski varu nebaidīties par pārvēršanos atkal par to depresīvo personu. Hmm... ļoti, ļoti labi. Tad ar tiem 10 es varu strādāt pilnīgi droši uz pilnu jaudu (kas jau pirmīt tika darīts).
Awww... Man atkal parādījies tas foršais garīgais. Veiksmīgu dienu! :)
---------------------------------

Taču tagad es jūtos ļoti nogurusi. Tā ir vienmēr, kad tik ļoti dod uz āru spēcīgas emocijas. Paliek emocionāls tukšums. Es eju gulēt... Jūtos ļoti nogurusi.

Domāju par vēsumu. Kāpēc ir chillout? Atvēsināt prātu? To, ko new age materiālos sauc par vibrāciju "pacelšanu", es to izjūtu kā vēsumu un tādas kā vēsas tirpas pār muguru. Arī draudzene kura biši praktizē reiki, saka, ka bieži pēc spēcīgām attīrošajām meditācijām var būt aukstuma sajūta.

Interesanti, ka agrāk, kad man bija ļoti liels emociju un prieka trūkums, es ciest nevarēju aukstumu. Citi varēja gandrīz applaucēties ar tādu ūdeni, ar kādu es mazgājos dušā. Tagad es esmu secinājusi, ka vairs nevaru izturēt ne uz pusi tik karstu ūdeni kā agrāk. Protams, tas varētu būt saistīts ar dažām manām ādas problēmām, bet karstās vasaras dienas ar nemaz vairs nešķiet tik kaifīgas. Un vispār temperatūra kādā es vislabāk uzturos ir kritusi par pāris grādiem. Hmm... Interesanti.

Kaifoju par to, ko tagad klausos. Ir bišiņ vēsi. :))

Jauku un veiksmīgu pavasari!