Kāds zin, ko dara tad, kad galvā pakausī ir rēgi iestrēguši? amputēta visa 5dienas nakts atmiņa. Pēdējais kadrs - izdauzu stiklui beidzot arī es ar roratslēgu. Izdauzu, jo gribēju to pāvestu, kas plakātā, gribēju kā viņam garšo mazi bērni. Ievadu es nokavēju, esot kāvies, dēmoni man ļāva divus džekus aizpist gandrīz puslīdz dzīvus. to man stāstīja viens draugs, kam dzimšansdienu svinībās mēs nedaudz bijām jobanajās existences mokās. Nākamais kadrs esmu tumšā poģikā, tik tumšā, ka pat prāts, ko sadauzīju, nezinu kad. bet esot ļoti piedzēries es nokritu uz afalta, pakausis ir tagad tāds itkā man tur augtu dažas jaunas (visdrīzāk troļļu) ausis. Tad fanātiski atstāju es tumsā roratslēgu, šprici, karoti un diemžēl arī grāmatu par dzejoļiem, tur nedaudz bija rakstīts par tādiem eņģeļiem, kas pisās līdz tiem kļuva bail un spārni paši aizpisās. Neticami neatceros varonīgo cīņu, nākamajā kadrā divpadsmitos rītā pakaļ no narvesena skrien kāda sieviete, nu pārdevēja, jo es nenopirku aliņu un vistmaizi, es paņēmu un viegli aizlidoju, ar tiem papistajiem spārniem. dažreiz transportā es runāju ar mazāk, daudz mazāk iedzērušiem spāņiem. Tad čurāju ar prieku alus pilnu urīnu un apčurāju slieku, visss, savu repu mierā lieku. tagad smadzeņu satricinājums, varbūt tas, ja atkārtotu vēlreiz būtu visam risinājums. vēl daži kadri nebija šeit. un nebūs. tava kāja vecais nāves mušpapīra stilā pūs. lai pūst.