It's up to you.

6:44pm: Par lūkošanos sev acīs un bailēm apstāties
Kaut kur nesen pavīdēja doma par t.s. "nokārtoto dzīvi". Atzīšos, mani biedē šī doma. Tu, cilvēk, cīnies, lai tev nebūtu slikti, pēc tam tu cīnies, lai tev būtu labāk, un beigās, kad tev jau viss ir un vairs īsti nav, pēc kā dzīties, paliec tikai un vienīgi tu pats. Un lūkojies sev acīs. Tieši no šīs lūkošanās sev acīs man ir visvairāk bail.

Protams, ir jau arī pozītīvāki ceļi - tu vari paņemt, kas tev pienākas, un pēc tam sākt dot, un, galu galā, tu vari tā arī nekad netikt līdz tam, kas, tavuprāt, tev ir jāsasniedz, un turpināt savu mūžīgo kustību jau labākos medību laukos. Bet šī viena iespēja paliek vienmēr. Iespēja, ka ceļa galā iestāsies tukšums.

Un vēl - esmu ievērojusi, ka tie, kuri gatavi atzīt, ka viņu dzīve ir nokārtota, reti kad saprot tos, kuriem vienmēr ir jāiet tālāk.

7:06pm: F^k it all
Un vispār - ņēmu vērā chimera ieteikumu. Palika pofig par visu, visu - par rītdienas eksāmenu (šodien braukšanā trīcēju kā apšu lapa, tikai instruktora izveiktā psiholoģiskā apstrāde (viņš pēc nodarbības runāja ar mani kādas 20 min) palīdzēja to come to senses), par visiem mēsliem, kas bijuši un visiem, kas vēl varētu būt. Tā ka droši varat teikt, ko domājat - esmu vēl adekvāta, tikai manu parasto robežu nav - they are gone. Nezinu gan, kā būs vēlāk, tās mantas te ir daudz :>

8:59pm: Galva sagriezās kā toreiz, Vecgada vakarā, kad gulēju uz grīdas un nevarēju piecelties. Pārņēma sajūta, ka this is it. Bet es vēl nevaru aiziet. Negribu. Sāku elpot dziļi, un palīdzēja. Laikam jābeidz dzert.

11:12pm: Dubultmorāle
Runāju ar Veltastanti par to, cik slikti ir kaimiņi alkoholiķi, un pati stāvēju, cieši iekrampējusies margās, lai tikai, Die's pasarg, negrīļotos.