Varēja būt arī tā

Kad beidzot nodabūju pa kraujo nogāzi savu kajaku lejā pie upes, tur izrādās neviena nav. Nekur. Esmu viens pats mutuļojošas straumes malā. Ko nu? Atpakaļ nogāzē uzrāpties ar visu laivu - tādām mokām neesmu gatavs. Visticamāk pārējie, stiprie un prasmīgie gaida tepat aiz līkuma, tur noteikti ir solītais rāmais upes posms, viņi noteikti gaida tur, drošībā, kur var viegli samakšķerēt visu garām peldošo, ja tāda vajadzība. Man tikai pašam jātiek līdz viņiem, bet pa krastu - tas būtu ilgi, tik mokoši, ka vieglākais ceļš ir upe. Nav laika minstināties un šaubīties un apsvērt scenārijus - jāliek lietā viss ko protu, taču uzmanīgi. Nav laika baidīties un panikot - saņemies un airē, vecīt! Katra minūte kavēšanās tikai vairo neziņu pārējiem un pašam, samazina drīzas tikšanās un droša tālākā ceļa iespējamību. Dziļa ieelpa, izelpa, špricdeķa kārtības pārbaude un straumē ielaižos no stāvkrasta.


Par Setningu bija zināms, ka forša, vienmērīgi strauja, tehniska upīte, bez nopietniem šķēršļiem, ar mērenu bīstamību, taču plūst pa mežonīgu dziļu, stāvkrastu ieleju, vietām klinšainu kanjonu - nokāpt no nobrauciena īsti nevar - jāmauc līdz galam - šosejas tiltam vai lejpus ietekai Atnā. Nav garš posms, taču esot jārēķinās ar vismaz 4 stundām vai vairāk. Egils to esot nobraucis kā vienu saviem pirmajiem straujūdeņu airējumiem. Tas viss solīja garšīgu, rotaļīgu, sportisku izklaidi - pārliecības cementēšanai un prasmju audzēšanai. Jo īpaši pēc veiksmīgajām abām iepriekšējām upju dienām. Arī pamazām sadraudzējos ar manu jauno jaudīgo ūdeņu un profiņu sacensībām veidoto kajaku - dzelteno Banānu, Waka Billy Goat.

Startējam ezerā, pamazām upe ieskrienas, kāda klinšu žokļu notece pat jāiet izlūkot. Karavāna sakārtojusies nemainīgi: Barvedis Boriss <- Ziedonis <- Es <- Egils <- Oskars <- Vaclavs <- noslēdzējs Saša. Viss kontrolēti un mērķtiecīgi, taču pamazām jūtu, ka piezogas saspringums, lai vadītu kajaciņu precīzi, lai izvēlētos drošāko līniju, lai caursistu turošās mučeles, lai balstu uzliktu pareizā vietā, taču reizē arī lai nezaudētu ātrumu. Ir izaicinājumi - jābūt precīzam un savlaicīgam visās darbībās. Tomēr pamazām darbībās iezogas nervozitāte, īpaši ja nokalbasī negaidīti mučelē, kad iecere bijusi savādāka. Un tad man priekšā mucā iestrēgst un apkrīt, uzceļas Ziedonis, es nodrebu un arī apkrītu, atšaujos. Iznirstu svētajā trīsvienībā, taču laivu drīz palaižu, lai varu aizpeldēt līdz atstraumei. Tad arī airi izmetu krasta virzienā, tomēr pašam laukā tikt neizdodas. Glābēji ātri man klāt - pasniedz laipnu sava kajaka asti, kur pieķerties - glābts. Tikmēr arī Oskars Banānu jau ir dabūjis krastā un atūdeņojis. Aira gan nekur nav. To pārdesmit metrus zemāk straumē atrod Saša. Incidents ar peldi tomēr mani izsit no līdzsvara - stress kā fōns aizvien nozīmīgāk ietekmē manu uztveri un reakcijas uz notiekošo. Lai gan apņēmība nav zudusi. Turpinu nobraucienu, taču jau nākamajā mucā palieku ar divām aira daļām rokās. Ilgi nemulstu - vienu daļu palaižu, otru paņemu kā kanoe un izairēju krastā. Boriss man saliek rezerves airi un nobrauciens turpinās. Bet nu jau visi notikumi uztveras kā vatē un pats it kā mazliet ķitē. Tādu vispārēju uzmundrinājumu no grupas un barveža kā pirmajās dienās arī vairs nejūt - laikam visiem pašiem sava cīņa pašiem ar sevi sākusies.

Priekšā atkal klinšu žokļi ar noteci virāžā, ar spiedienu anderkatā - zem klints izvirzījuma. Piestājam, Barvedis iet lūkot, Egils uzreiz paziņo, ka apnesīs. Es iztālēm, no laivas neizkāpjot paglūnu virzienā. Nerodas man pārliecības, ka varu nesāpīgi to izbraukt, kaut neesmu apskatījis. Ietekmējos no Egila. Tāpat arī Ziedonis. Un vēlāk izrādīsies, ka arī Vaclavs izlēmis apnesties. Egils pastāsta ko atceras no brauciena pirms padsmit gadiem - tur S virāža, tad drops, tad atkal drops un beigās dīķītis. Tur varot izkārtoties krāces braucēji.

Billy Goat ir foršs kajaks, taču niknā krāčūdenī. Ja tā jādabū augšā pa eglēm apaugušu kanjona nogāzi, tad lejā pa slidenu sūnainu klinti - tad tās ir mokas. Viens tāds klints apnesiens paņem gandrīz pusi no resursa ko vajag visam nobraucienam. Nesam reizē ar Egilu un Ziedoni, taču viņi pamazām attālinās, līdz neredzu vairs caur kokiem. Redzu svaigi notrauktas lapas, šķiet ka te svaigi vilkts kajaks, lejā tieši uzreiz uz upi. Sekoju zīmēm. Kad beidzot nodabūju pa kraujo nogāzi savu kajaku lejā pie upes, tur izrādās neviena nav. Nekur. Esmu viens pats mutuļojošas straumes malā. Ko nu? Visticamāk pārējie, stiprie un prasmīgie gaida tepat aiz līkuma, tur noteikti ir solītais rāmais upes posms, viņi noteikti gaida tur, drošībā, kur var viegli samakšķerēt visu garām peldošo, ja tāda vajadzība. Man tikai pašam jātiek līdz viņiem, bet pa krastu - tas būtu ilgi, tik mokoši, ka vieglākais ceļš ir upe. Nav laika minstināties un šaubīties un apsvērt scenārijus - jāliek lietā viss ko protu, taču uzmanīgi. Nav laika baidīties un panikot - saņemies un airē, vecīt! Katra minūte kavēšanās tikai vairo neziņu pārējiem un pašam, samazina drīzas tikšanās un droša tālākā ceļa iespējamību. Dziļa ieelpa, izelpa, špricdeķa kārtības pārbaude un straumē ielaižos no stāvkrasta.

Es, protams, labi apzinājos, ka tas ko tagad daru - ir kategōriski aizliegts. Es labi apzinājos riskus. Taču, ja izdosies - tad risks būs attaisnojies. Taču tā apziņa, ka tagad jābūt izcili uzmanīgam un koncentrētam upes lasīšanā iztālēm un līdzsvara, aira kontrolei mainīgajā ūdenī reizē tomēr man nav nesama. Spēja to veikt tajā nepieciešamajā domāšanas un rīkošanās ātrumā nav absolūti 100% droša, iznākums atkarīgs no veiksmes.

Likumsakarīgi - pēc pāris līkumiem un dropiem un sļiviem, kad ir skaidra skarba atjausma, ka te pārējo nav, viņi ir prom un tagad tālāk tev viss jāveic vienatnē, līdz galam. Likumsakarīgi - mucā ātruma man vairs nebija, airi balstam ieliku nepareizi, līdzsvars zaudēts un esmu apkārt. No sēdpozīcijas izrauts, uzcelties bezcerīgi. Atšaujos. Un skaidrs, ka te neviena palīga nebūs, nav. Kajaku palaižu uzreiz, bez domāšanas prioritātes ir skaidras. Airi gan noturu. Un ar maksimālālu piepūli - tagad vai nekad - izpeldu malā, saķeru zarus.
Domāju, ka ļoti veiksmīgi tiku cauri. Krastā ilgi nesēžu - došos gar krastu meklēt laivu. A tas pārgājiens pa beztaku nogāzi pat bez kajaka vilkšanas ir ellīgs. Tāpat jārāpjas augšā lejā, ap klintīm, pāri strautiem un sāngravām. Un tad redzu krastā Egilu ar Ziedoni, tikko nolaidušies no kraujas, riktējas kāpt upē. Ziņoju par to ko zinu un pieredzēju, šie aizbrauc divatā. Turpinu savu rāpošanu, rāpšanos tālāk. Gāju ilgi.

Te pēkšņi dzirdu svilpjam. Parādās krastā Egils, tad krastā mana un viņa laiva, kaujas gatavībā. Ziedonis esot straumē atšāvies, izpeldējis, laiva kaut kur gabalā, airis arī - devies meklēt. Nav variantu - jāairē tālāk, divatā, uzdevumi tie paši, tikai sarežģītāki. Laižam. Bet nu straume man subjektīvi šķiet pieņēmusies - netieku galā ar kursu, mani piepresē pie krasta, turos zaros ar spēku. Egils aizairē, noskatos kā aiz dropa apgāžas, izpeld pats otrā krastā, taču kajaks - aiziet pa straumei. Airi arī nesaglābis.
Izrāpjos krastā, izvelku laivu - skaidrs, airēšana šodien, par laimi ir cauri. Signāli un zīmes ir saprasti un ņemti vērā. Egils dodas inventāra meklējumos, es - rāpšos kalnā, meklēšu civilizāciju, lūkošu stopēt moška auto. Kajaku atstāšu upmalā, kā to nogādāt pie ceļa - par to es domāšu kaut kad vēlāk.
Pēc kādas pusotras stundas esmu ticis līdz šosejai. Un tieši tajā brīdī garām brauc mūsu busiņš, no starta puses. Boriss nobijies un par trešdaļu atvieglots, jo Egila un Ziedoņa nav un nav ziņu un sakaru. Esmu nomocojies, čarka ruma ir īsti laikā lai atjēgtos.
Pēc kādas stundas uz šosejas atrodam arī pēdējos klaidoņus. Tie kajakus atraduši, atstājuši krastā, taču dārgie speciālie airi ir prom.

Vakarā mēģinām saprast, kas nogāja greizi. Pamatlikuma pārkāpums - turēties kopā - tika pārkāpts, tas acīmredzami. Un tad jau arī lēmumi nebija adekvāti. Bet pārpratumu radīja komunikācija gan valodu interpretācija, gan jēdzienu atšķirīgā izpratne un iztēle, gan lēmumu pieņemšana uz pilnīgi izdomātiem nepamatotiem pieņēmumiem. Kad katram prasīja - kāpēc tu teici, rīkojies, darīji tā, katrs atbildēja "a es domāju ka tā un šitā". Visi ir nevis domājuši, bet iedomājušies.

Nākošā dienā nefinišējušie veda sēdināt savās laivās finišējušos. Setningā līmenis bija vēl drusku cēlies. Vakarā man bija žēl, ka tomēr nemēģināju pabeigt pusceļā atstāto kopā ar prasmīgajiem.

Es vēl nobraucu pa lieliem viļņiem lielā platā upē aiznākamajā dienā. Apkritu, necēlos, par to man kauns un negods. Taču taisos nākamgad pabeigt pusratā atstāto.

Te filma ko Egils samontējis par Setningas piedzīvojumu: https://www.youtube.com/watch?v=Z2_cS2S0sjQ
Savā redakcijā viņš fokusējas uz izdošanos, ne dokumentē neveiksmes un grūtības

Modžo dabūju atpakaļ.
Izairēju Unsetu, to upi, kur pērn noģībis bezsamaņā slīku. Kad pieairējām pie tās liktenīgās krāces, Boris - ceļvedis gāja izlūkos, ilgi vērtēja iespējamās braukšanas līnijas un glābēju izvietojuma vietas, tikmēr es jau gandrīz uzkāros šausmu gaidās. Kad pienāca mana kārta braukt, jau devos uz izkāpt, apnesties pa kanjona stāvajām klintīm, tomēr pēdējā brīdī pagriezos iekantēt straumē. Redzēju ka iepriekšējie braucēji izvēlējās trajektoriju gar klinti, Boriss pat to notaranēja ar blīkšķi. Es pēdējā brīdī aiz ūdenskrituma ieraudzīju bedri un acumirklī izlēmu lekt. Piezemējos veiksmīgi un izpelnījos vispārējas sajūsmas ovācijas. Pieredzējušie, redzot manu virzību ne iemīto taku virzienā jau pamira un kustējās uz glābšanas operāciju episkam peldētājam.
Šo nakti gulēju saldi
https://www.youtube.com/watch?v=HyN5N5xYQR8

Aptuveni tā pirms kādām pāris nedēļām klusi aizgāja 20.gads kopš Starro te ieviesās izpausties, apliecināties, baroties, mijiedarboties un sapludināt dzīvi ar tekstiem. Tagad tikai klusi sekoju līdzi tiem, kas ļauj man to darīt tāpat kā pirms padsmit gadiem. Nav godīgi, teiksiet. Godīgi ir būt paškritiskam. Mani jaunumi ir dārzā - šovasar uzmontēju siltumnīcu tomātiem un gurķiem, uzbetonēju divus lieveņus, nokāvu elektrisko zālespļāvēju no lielas slodzes, nolasu kailgliemežu uzlīdumu, uz komposta čupu transportēju kritušo ābolu kaudzes un vācu suņu kakas no mauriņa. Dzidrie šogad visi nopūst vēl zaros.
Vēl esmu kļuvis agresīvs, aizkaitināms, nepieklājīgs un neiecietīgs - eksponentē tas pieauga pēc škodas vilcienu ieviešanās. Nu pilnīgs čehu lunaparks kautkāds!
Sestdien ūdenstūristu slalomā Gaujas Kazu krācēs katrā braucienā neierakstījos vismaz vienos, pat vairākos vārtos. Jauno straujupju kajaku, ko speciāli pirms pāris nedēļām sagādāju nākamnedēļas Norvēģijas kalnu upēm tā arī nav izdevies piecelt. Lai gan visu ziemu cītīgi atstrādāju kustības baseinā un samērā stabili eskimosējos beigās. Arī vasaras sākumā jūrā cēlos 10no10. Ar savu veco šauro lamatu wipiķi un lielo resno gurķi gan. Vispār traki tas ir, briest sūdi. Vēl pāris dienas lai atgūtu garšu. Vakar nepilnus 8 km orientēšanās distanci ranga mačos pārvietojos vidējo ātrumu gandrīz 19 min / km, jeb gandrīz 2arpus stundas. Ar apdulluma un mentālas dezorientācijas sākšanos pusdistancē. Tad atslēdzas visi racionālie mikrolēmumu pieņemšanas mehānismi. Labi, ka bija kompass līdzi - gāju tupa pa priboriem. Tagad ir skaidrs kas notiek tur kad lasa ziņās, ka 80gadīga kundze divas dienas netiek laukā no ogu mežiņa un ja vēsa mitra nakts, tad atdziest. Jūs neziniet kā tas ir, bet es zinu ko fiziski jūt un kā kognitīvi uztveras fiziskā pasaule tad - tas reibonis ir tāds drusku eiforisks. Mierīgi var piesēst pie priedes stumbra un palikt tur ar smaidu, drusku muļķīgu no apjukuma par negaidītām izjūtām un pieredzes. Un tas saistīts ar sirdsspēju funkcionēt, domāju. Ķermenis mans nepārprotami liek nepiedalīties augstas intensitātes un slodzes pasākumos - vispirms tas ierobežo adekvātas uztveres - rīcības spējas, tad arī neļauj tehniski izpildīt iecerēto, vēl nesen pašsaprotami elementāri izpildāmo. Bet man tupa jāspītē. Gribas atrast pretzāles, efektīvas tehnikas lēmumiem un rīcībām jauno fizisko un mentālo izaicinājumu apstākļos. Gribas domāt ka ar pieredzi, viltību, apdomu un viedumu varēs adaptēties jaunajā realitātē. Lai gan tā mentālā fizioloģija adekvāti funkcionē tikai atbilstoši funkcionējošu orgānu fizioloģijā. Bet būšu prātīgs un saprātīgs, nevis pārgalvīgs un pārdrošs.

Mūzika: Take Me Out - Franz Ferdinand

Ja man būtu bijis nācies uzaugt un dzīvot Jemenā, tad stāvot jūras krastā un vērojot kuģus selgā, to satiksmi, to ārmādas nebeidzamo plūsmu un eļļainus mazuta pleķus pludmales smiltīs - pirmais jautājums par to kā darbojas pasaule man būtu - kāpēc tur pretējā krastā ēģiptes arābi iekasē komisiju un nodevu no katra kuģa, miljonus, miljardus, bet mēs tikai noskatamies?

Mūzika: Slowdive

Cēlos agri, rīlfīls rādīja -27°c, ģērbos silti, pusstundu gāju uz vilcienu. Taču vilciens nenāca. Pagaidījām ar citiem tuvo ciemu iedzīvotājiem vējā un salā 20 min un izklīdām. Es uz mājām. Un uzreiz ielīdu iesildītā siltā gultā. Līdz darba laika sākumam atlika 15 min

Mūzika: Move on Up

Es atceros kā no kabatas ar slaidu prāmi ieairēju upes vidū lai pieietu dropam, taču neatceros kā tas izskatījās, neatceros ka būtu paguvis kaut ko novērtēt - nepatikšanas, vēlamo trajektoriju, situāciju vispār. Nākamais mans apzinātais un atmiņas kadrs ir dzelmē, gaisma tālumā brīžam ir augšā, brīžam apakšā, skaņa zem ūdens ir tāda slāpēta, tālumā; esmu viens, nav ne aira, ne kajaka; nav ainas ka būtu atšāvies, tūcījies laukā no kajaka, nav ainas ka būtu gāzies, ka būtu piezemējies, būfojis, lecis, kantējis, sagrupējies, liecies uz priekšu, veicis to landing stroke - pilnīgs tukšums

Gatavojoties iepriekšējam Norvēģijas braucienam iegādāju telti ar udensizturības parametru 10000 kautkā.

Tagad Norvēģijā man līst jau 48 stundas bez apstājas, taču teltī joprojām sauss. Apgūlos, priekšā kārtējā līstošā nakts, un domāju cikos šonakt pienāks tie 10tk. Prognoze paredz vēl vismaz 36 stundas tikpat nokrišņu

Iepriekšējo un vienīgo nakts orientēšanos skrēju pioniera vecumā. izgājušā vakarā pirms starta uznāca nespēja aptvert sekmīga rezultāta uzvedības labās prakses un knifus - nespēju iztēloties sīkumus kā tas būs reāli. Paņemot karti tumsiņā, ieraugot distanci konstatēju ka cerības uz speciālu "nakts" plānojumu ir bijušas veltas, iestājās apjukums un morāli sašļuku - nobruka man tā īpašā precizitātes disciplīna. Un jo īpaši izteikti šajos apstākļos izgaismojās, ka aizvien vairāk mans mentālais briedums svārstās ap to kāds tas bija pioniera vecumā. It kā pieredze ir, teorētiskas prasmes un iemaņas arī ir ievērojamas, taču impulsīvā uzvedība ir pusaudža vecumam raksturīga. Un tā ir tendence vispārīga. Skaidrs ka ir paņēmieni kā ierobežot tās izpausmes, bet nu tā būs cīņa. - ievērot pašdisciplīnu, lai neļautos pašdisciplīnas vaļībām. Neatļauties kārdinājumam ka drīkstu atļauties

gadu ik dienas daudz sekoju Ukrainas ekspertu un Krievijas varas opozicionāru pārspriedumiem par kara gaitu. Tur visiem ir vīzija par veidu kā var beigties karš. Taču es nesaprotu kā viņi nesaprot, ka paši turas pie savstarpēji izslēdzošiem pieņēmumiem:
1. Karu var izbeigt Putina izbeigšanās pie varas Krievijā;
2. Tam nepieciešama Ukrainas uzvara frontē - Krievijas zaudējumu frontē Putinam nepiedos paša valstī - tā viņu nometīs.

Bet kā otrais apgalvojums nosaka ka pirmais izpildīsies?
Krievijas zaudējumu nepiedos agresīvie kareivīgie aktīvie un bruņotie revanšisti impēristi, tie tad arī pārņems varu uz revanša un pārākuma idejas un tas ilgtermiņā nekādā veidā netuvos kara beigas, pat ja rietumu ieroči stāvēs uz `91.g. robežām.

Un kad jums atnāca atskārsme, ka "forever young" nav iespējami, taču vēl var mēģināt tiekties uz "live forever" ?

Mūzika: Arctic Monkeys

Man bieži jautā: Starro, vai tu vari sniegt piemērus savam bieži pieminētajam apgalvojumam par civilizāciju sadursmi?

Jā, salīdziniet paši: viena paaudze, vienu un to pašu tehnolòģisko aprīkojumu izmanto, pārstāv to pašu muzikālo žanru, tos pašus izteiksmes līdzekļus - aktuāls reps un hiphops.
Taču atšķirība - kosmiska! Vieniem ir 300 tk skatījumu, otriem 9 tk.
Kopīgais - viņi runā par vienu un to pašu. Tikai viņiem nav nekā kopīga

Alejas: https://youtu.be/eazttlbuTa4
vs.
rolands če & xantikvariāts:
https://youtu.be/9j7ZwyTce2Q

izgājušās Orientēšanās Nakts `21 mūsu 10gadnieku un tuvugandrīz50gadnieku grupiņai gadījās negaidta fōra - jaunākais komandas dalībnieks izrādījās īsts vietējais no Vārnu Ielas Republikas jeb Grīziņkalna puika - zināja slepeno taciņu cauri industriālām iežogotām teritōrijām ātrai piekļuvei taciņai gar dzelzsceļa sliedēm, lai mēs nemērotu garo apvedceļu uz nākamo kontrolpunktu aiz Zemitānu stacijas pa ielām. Nopriecājies par pēkšņo priekšrocību, uz nākošo KP Lielo kapu Mazās Klijānu ielas pusē, vēlējos turpināt gaitu gar špalām, neraugoties ka citas komandas to virzienu neizvēlējās, taču - ak, alkatība un steiga čali nobendēja. Gribēju nokļūt līdz Gaisa tiltam un tad gar to tikt līdz Baronielas gājēju pārējai pār Brīvības ielai, taču - ak, tur uzstutēts augsts žogs, tieši tur, kur agrāk bieži šķērsoju sliedes, lai izvairītos no šaurās grūstīšanās uz tilta šaurās veloietves. Un žogs uzlikts arī pretējā sliežu pusē. Nu iekļuvām šaurajā bezizejā, tupikā! mana kļūda un netālredzība! Bet nu atpakaļceļu nepieļāvu, neies jau nu tā vienkārši atzīt sakāvi. Tā nu ar kopīgām pūlēm, komandas darbu, pārcilvēcīgu lokanību un elastību tomēr to šķērsli pārvarējām, visi. Taču šī aizkavēšanās , diemžēl mums laupīja turpmāko sacensību azartu, jaunajai paaudzei motivācija pamazām zuda

Par manu gultas dzīvi: vakarā apguļoties klausos zemesvēža kurkstēšanā tarkšķēšanā šņirkstēšanā; no rīta mostos ar bada dzeguzes ūjināšanu dūdošanu kūkošanu. Un domāju vai viņi klausās viens otrā?

gribētu iedzīvoties
nevis iederēties

Lielais Brālis eksistē un vēro katra un visu mūsu katru soli? Ne'sūda. Neko nepieraksta un neredz. Citādi valdības, apsverot jaunus ierobežojumus sabiedrības uzvedībai aktuālās epidēmijas laikā, lēmumu pieņemšanā balstītos uz Lieliem Datiem - analizējot konkrētu sabiedrības grupu pārvietošanos precīzi laikā un telpā, kā arī lielveikalu biznessistēmu datizraces, tādējādi konkrētus aizsardzības pasākumus mērķējot uz apdraudētām vietām, precīzā un efektīvā veidā.
Kas notiek šobrīd? Valdība mēģina bombīt ar lielgabaliem pa zvirbuļiem, taču jēga sanāk - kā ar zvirbuļiem pa lielgabaliem

Šoruden vērojot man tuvu paziņu ziņu drusku aisbergus, es jūtos drusku vainīgs un neērti, ka šoruden jūtos tik labi kā sen neatceros cik sen esmu tā juties - mana pašsajūta ir kā aisbergs - nē, ne salta, biedējoša, pa straumei dreifējoša un ar blīkšķi drūpoša, bet gan majestātiska un cēla, tik balta un tīra, skaista un elpu aizraujoša

Brīdi biju statiskā stingumā viens uz laukuma, pienāca jauneklis, pašķielēja, pievērsās info meitenei beretē:
- šitā ir performance?
- a kas autors?
- (sāk drudžaini aktīvi šķirstīt ceļvedi, uzkrītoši tuvu izpildītājam)
- a viņam tā visu dienu? (liekuļotā līdzjūtībā)
- māksla ir nežēlīga (augstprātīgā līdzcietībā)

Es valdīju iecietīgu smaidu. Jutos kā brīvības pieminekļa godasargs. Vienīgi ar atšķirību, ka nenāk meitenes un nebāž manās kabatās lapiņas ar saviem tel.nr

Mūzika: 8 ball

Didzīts pirms pāris nedēļām ierosināja izaicinājumu - noskriet viņu orientēšanās. Lai atbraucot pie viņa uz Amatas mežiem, redzēs kurš te dusējis uz senas pagātnes godiem, kurš - regulāri kopis sevis praksē un treniņos. Domāju, jāierāda tam, lai baigi nesadomājas te tagad, kurš te tagad takuzinis viedajais. Cēsu puses orientieristi izveidojoši pieejamu formātu lokdauna laikā - lejuplādē karti un izskrien savu distanci nedēļas laikā, taču laiku uzņem sev pats, ja gribi un vispār viss uz godīgumu un godprātu. Uz Amatciema mežiem neaizdevos, taču paskatoties čelendžam piedāvāto Amatasskolas apvidu uzreiz bija spalvas gaisā - īstā vieta kur frišināt sen zudušo apetīti uz šo nodarbi, kura šķita ka nespēj man vairs piedāvāt nekādus jaunus gandarījumus.

Didzs teicās ņemt garo, 8 km distanci. Nu nu. It kā jau - kas tas - 8 km var notipināt katrs jebkurš, kam nav ieģipsēta potīte un svaigi operēta aklā zarna. Taču intuīcija man čukstēja, ka te būs kā ar airēšanu Amatas augštecē - jātne ap kritušiem kokiem un vispār pārvietošanās uz priekšu vismaz 2x lēnāka, taču 4x energoietilpīga. Jutu, ka arī vidējā 5 km trase varētu būtu gana jaudīga piektdienas vakaram pēc piepildītas darba nedēļas. Galvenais - bija tikt laukā no meža vēl līdz tumsai.

Kamēr atbraucu līdz startam bija jau 8 vakarā, saule riet 9:45. Nu cik jums vajag, notipinātu piecīti? Pusstundu? Nu labi būšu reālists, ierēķināšu stundu tam, nu tā ar rezervīti. Izdomāju, ka mēģināšu veikt distanci ar bezsaistes karti viedtālrunī. Godīgi, bez navigācijas tehnoloģiju atbalsta. Vispār ir samērā ērti, var zūmot - tas uz vecumu paliek derīgi. Jau pirmie soļi mežā rādīja, ka jāsāk nervozēt par to iekļaušanos stundiņā, taču pamazām iejutos, piešāvos, punkti lasījās labi, kartē arī ielasījos. Līdz pusdistancei. Tad sāka zust tā uzmanības un koncentrēšanās un precizitātes disciplīna, arī lēmumi sāka kļūt tādi nenoteiktāki, domu gājiens izplūdušāks, solis ļenganāks, sarunas ar pasauli skaļākas un nenormatīvākas. Likumsakarīgi - sākās bakstīšanās punkta rajonā. Tas jau pirmais signāls, ka jāsaņemas, nebūs labi. Un tad drīz pazaudējos. Izlaidu kontroli par virzienu un attālumu un vispār sapratni kas te tagad notiek. Vairs neko nevar atpazīt dabā. Bet nu pieredze saka, ka ļoti tālu nepareizi nevarētu būt. Tomēr uznāk izteikta vienatnes apzināšanas, tobrīd mežā nav neviena cita. Nu nav skaidrības uz kuru pusi tagad jādodas tālāk. Uznāk bailes, ka var beigties baterija telefonam, tad palieku pavisam bez kartes. Bet nu padomājot mērķtiecīgi tomēr atrodos un atrodu KP, lai gan apsvēru mest mieru - padoties, iet mājās, izstāties. Vispār esmu audzināts, ka izstāties no trases var tikai, ja salauž kāju, jācīnās līdz galam, pēc kļūdas jāturpina un jāskatās tikai uz priekšu, nu izstāšanās ir negods un kapitulācija un padošanās ir kauns un negods. Tā kā saule jau pamazām laižas aiz kokiem, atlikušajā nolemju izvēlēties drošos ceļa variantus, bet nu tie bebri un viesuļi un mežsaimniecības izdarījušas visu lai nevarētu tikt kā izdomāts. Pamazām tuvojos finišam, vēl tikai divi kontrolpunkti. Virzienu noturēt vairs neizdodas nemaz, atrodu savu mašīnu. Atvieglojums, ka zinu vismaz to kur tā ir, viss ir apnicis, apnicis tas mežs, tie purvi, tie izcirtumi, tās kritalas un jaunaudzes, tās dzeguzes, viss. Tomēr spītība liek nepadoties un tikt līdz iecerētajam, ko neviens tāpat nekā nevar nedz pārbaudīt, nedz kādam citam tas rūp. Bet nedodas tas priekšpēdējāis punkts. Eju atkal un atkal, it kā no drošas pozīcijas, bet nu nav. Sāk krēslot. Beidzot ir. Nejauši, kad jau aizgriezos uz promiešanu, ka pietiks te ākstīties māžoties ar saviem principiem.

Finišēju pēc stundas un 42 min. Pāris minūtes pirms astronomiskā saulrieta. 2x vēlāk kā biju cerējis optimistiskajā prognozē. Tomēr jutos gandarīts. Tagad tik jātiek pie Didzīša pajautāt kā viņam gājis.

Pa ceļam no Ģikšiem līdz Pērkoņiem 7x apturēju auto dēļ uz ceļa stāvošām stirnām. Viņas tā pa vienai, taču māju vai govju tuvumā. Viena iemuka mežā, bet kad sāku braukt, izskrēja atpakaļ uz ceļa un viegli iebuktējās auto sānos.
Vēl vienu stirnu satiku jau uz taciņas pa ceļam uz mežamājām.

Didzīts esot izstājies. Distances pusē, tālākajā galā. Nu tur viss slikti bijis - auksts, slapjš, neko nevar saprast un atrast un vēl viens zars bijis par asu priekš tālākas skriešanas.

Vai es vēl kādreiz skriešu klasisko orientēšanos? Varbūt. Jāstrādā pie attiecīgās mentalitātes tad, tā atrofējas, ja to netur formā, tā noteicošā nevis spriganums muskuļos un sirdspukstos.

Nolīga mūs reiz par gidiem komercgrupai, mani vienai ekipāžai, bet Atomu otrai, lai izvedam ar krāčplostiem pa Amatu pavasara palu laikā. Klientiem šī izklaide tika pārdota kā iespēja piedzīvot nobraucienu pa bīstamu un aizraujošu straujupi.

Sākam katrs ar instruktāžu, to skaitā kā rīkoties ja ir sadursme ar šķērsli, kā glābt cilvēku aiz borta. Sākumā grupa priecīgās piedzīvojuma gaidās un piesardzīgās bažās. Bet pamazām iezogas vilšanās - stūrmanis prasmīgi izstūrē, droši izvairās no apdraudējumiem, pārliecinoši komandē airētājus saskaņotām darbībām. Un kad tad ir tās solītās briesmas, adrenalīns? Taisni vai žēl par iztērēto naudu.. Un sākās bravūrīgi komentāri, vieglprātīga izrunāšanās.

Līdz brīdim, kad iztālēm upei pāri redzams kritis koks, gids liek komandai pašai pārņemt kuģa vadību, lai lielākais balamute tagad tiek galā. Raftu piespiež ar sānu pie šlagbauma, sāk gāzties ūdens laivā, atskan meiteņu baiļu kliedzieni, tūlīt laiva būs apkārt. Acumirklī rīkoju visus atslogot norakto bortu, lekt uz zemstraumes borta, tad saskaņoti airēt, lai tiktu nost no šķēršļa.

Aiz kāda cita līkuma atkal redzams koks pāri visai upei. Visi pārstāj airēt, gaida rīkojumu. Novērtēju, ka var tikt cauri pa apakšu, saucu lai visi fiksi guļas uz rafta grīdas, man tur vietas vairs nepietiek, visi izbrauc, mani bomis noslauka no klāja upē. Komanda apmulst, nedara neko, straume nes mūs atsevišķi. Peldus dodu precīzus rīkojumus, viņi mani izvelk precīzi kā instruktāžā.

Tuvojoties Lustūzim vēlreiz kodolīgi izstāstu par plānotajiem manevriem, rīcībām, ja neizdodas kā plānots un darbībām ja gadījumā tomēr nākas avarēt. Atoms ar savu ekipāžu brauc mums pa priekšu. Minu, ka arī viņš savējiem teicis to pašu.

Taču viņiem neizdodas iecerētais manevrs, raftu nes uz klinti, komanda apjūk, neairē, Atoms izkliedz pavēles, raftu piespiež, ekipāža neattop kantēt pie piespiedes un .. katrs aizpeld kur kuru straume nes. Ticis krastā Atoms pārskaita savējos - cits ticis laukā zemāk, cits otrā krastā, taču viena nav.

Mūsu komanda izbrauc stabili, es novērtēju vai nepieciešama palīdzība, ieraugu, ka vienu straume nes lejā, viņš diezgan šokā bezpalīdzīgi ļaujas. Rīkoju savējos dzīties pakaļ. Bet nu manējie no redzamā noķēruši paniku, kāds pilnīgi sēž kā sasalis, kāds drudžaini airē, neviens neklausās komandās, kāds tikai skatās uz kapteini. Noķert peldošo izdodas tikai pēc dažiem līkumiem. Viņu ienes atstraumē, viņš ķeras pie zariem, taču uzreiz straume gremdē, viņš jau sarijies ūdeni, paliek slābans, strauji atdziest. Un mums nekādi neizdodas tikt klāt pie bezpalīdzīgā, nespējam precīzi izpildīt manevrus spēcīgā straumē, kad bezpalīdzīgais nav spējīgs vairs apzināti sadarboties. No manējiem vispār airē vairs tikai daži.

Izvilkt puisi izdevās tikai kādu gabaliņu lejpus tilta iepretī Kājiņām. Viss beidzās laimīgi. Tikai grupā nebija vairs ne vēsts no pašpārliecinātās bravūras, valdīja drūms klusums.

=======

Man šķiet, ka mēs tagad visi esam tādā palu Amatā. Un katram ir jābūt savā vietā

Satiekas Lombardijas vai Pjemontas Alpu slēpošanas kūrmājas disenē tauta, viss forši, aperšprics, limončella, turpinājums numuriņā, merino vešiņa pa grīdu, oh un ah, pēkšņi puisis tuvu interesantākajam brīdim apstājas. Viņa vaicā: ār jū finiš?
- nõ, ai am daniš, bat mai frends iz finniš and svediš tū

Bērnībā slimojot parasti mīļākā nodarbe man bija šķirstīt Herlupa Bidstrupa karikatūru krājumu. Īpaši man atmiņā iespiedusies zīmētā epizode Zobgalis.
https://www.flickr.com/photos/13457072@N06/49534102217/in/dateposted-public

Kas ir īsti ir zobgalis dzīvē ieraudzīju uzsākot pirmo kursu augstskolā, kurš tolaik visiem iesākās ar mēnesi talkā kolhozā lauksaimniecībā. Es ierados tikai pēc otrās nedēļas, kad pārējie jau bija iedzīvojušies, sapazinušies un izveidojuši kazarmu hierarhijas un sadalījuši lomas sūrā jaunekļu kolektīvā uz visu mūžu. Robis bija pats pirmais kuru ievēroju - viņš bija pats skaļākais, nepārtraukti stāstīja anekdotes, viņam to bija neizsmeļams krājums. Skats uz dzīvi viņam ironisks un viņam piemita arī pašironijas spēja, viņa joki nebija vērsti uz kāda apsmiešanu, taču mēle viņam bija asa. Viņš un es bijām vienīgie kuri vēlāk nekad netika mēģināti izjokot vai apcelt vai nolikti par kumeļu bara zirgošanās mērķiem. Mani tāpēc ka nesaprata, tāpēc distancēti respektēja, Robi tāpēc, ka viņš spēja tā atcirst un pavērst joku atpakaļ - nebija uz mutes kritis. Un izrādījās ka anekdotes viņam nepietrūka visus četrus koju gadus. Tāpat kā izsmējības.

Dažus gadus pēc studiju beigām es ar Robi vēl mēdzu satikties - droši vien kursabiedrus aprēkt aprunāt. Nu un protams uzzināt jaunākās anekdotes.

Pēdējā reizē, kad Robi satiku, es noklausījos divas anekdotes skvēriņā pie Brēmenes muzikantiem, iedzēru drusku hektora vai goldkrônes un tad devos tikties ar draudzeni, lai pēc tam ietu uz reiva pārtiju izstāžu zālē viesnīcā latvija. Pie reiva piederējās vārtrūmē paņemt vienu skābo marku uz pusēm ar draudzeni. Trips bija neaizmirstams - pirmā daļa ar gļukiem un stroboskopisko transu, otrā daļa bija ceļojums kājām no centra uz Teiku. Normāli tas būtu stundas gājiens, taču mums ar draudzeni tas prasīja četrtik. Tik vajadzēja, lai es paspētu izstāstīt to jauno aņuku, ko pa dienu biju dzirdējis no Robja. Gājiens pa Brīvības ielu torīt bija odiseja, uliss un maskava-gailīši visi kopā.

Nākamā diena bija ellīga - bez tā ka biju pilnīgi mentāli nefunkcionāls un ģeospatiāli dezorientēts, šausmīgi sāpēja vēdera muskuļi. - No smieklu krampjiem.

Ikgadējos kursabiedru salidojumos - medībās Robja nekad nebija. Toties pie šņabja galda galvenais sarunu temats bija apspriest klātneesošos. Es tur biju reti, katra reize man bija kā ekskursija ar laika mašīnu, taču pilnīgi autentiskai pieredzei man pietrūka Robja zobgalību.

Uz šī gada kopsanākšanu beidzot arī mūsu ortodoksālais mežaveču izlaidums ieviesa kopējo sakaru kanālu wacapā. Tur, protams, kā uz delnas brīnišķa iespēja izpildīties katram tieši tā kā jau pirms 30 gadiem - cik katram dieviš devis. Un - cik negaidīti - lielākā informatīvā trokšņa fona piegādātājs radītājs ir Robis ar mērķētu mednieku makšķernieku trollēšanu un piedauzīga satura humora reproducēšnu. Ja daži vienkāršāki prāti tur vienkārši uztur savu statusu ar padibeņu pornogrāfijas izplatīšanu, tad Robim tā ir ņirgāšanās. Nu kad saturs ir identisks, taču nolūks savādāks. Un dažubrīd es esmu gar zemi. Kā toreiz

Mūzika: i was a fool - Laura Veirs

Kā ciba no platformas kļuva par tribīni?
tiem pašiem, kuri nesa pa ķieģelim, lai kopā būvētu, taču tagad spridzina tā ka ne pašam ne sašam

Jau kādu laiku vēlējos pateikt, ka billija ailiša ir tā parādība, kas apliecina manu pilnīgo apjukumu mūsdienu pasaulē. Šķita, ka es visu saprotu un varu pieņemt no popkultūras, taču šis iet pāri malām:
https://www.diena.lv/raksts/kd/zinas/_grammy_-balvu-ceremonija-triumfe-billija-ailisa-14234492

Maratoni:
1) tartu slēpošanas - noparkoju auto milzu peļķē un nemaz neizkāpu laukā vispār.
2) kāpa orientēšanās - ai, aluksne par tālu jābrauc, atmazka valīda.
3) mauciens airēšana pa nakti - izstājos pusē, šnicele melturos bija par vecu pat man.

Kajakings: veiktie dropi aizvien vēl kļūst augstāki, taču takas tās pašas iestaigātās.

Koncerti: lielkončus tagad skatos kino uz lielā ekrāna. Unģiku limitēju.

Finanses: Pusgadā ienāca vid pārmaksa - uzreiz atspēriens un kalnupceļš.

Mācības: nekādas.

Darbs: dara .. darītāju. Ikviens darbs esot cienījams, darbam patīk ka to izdara.

Grāmatas: viena, toties lasāma.

Mūzika: nebija ražas gads. Nu vienīgi Weyes Blood un Juuk padevās ciešami ieraksti.

Iepazīšanās: dažas, toties saturīgas un jēdzīgas.

Ārpusinterneta interešu nodarbības: debija erudīcijas un veiksmes viktorīnas seriālā - agrāk gudrs un daudzsološs, tagad načitanijs pērnā gadsimta avīzēs un senīls.

Jumtu seguma remonts: Ventspilī un Zlēkās

Vieta: koncertzāle Latvija. Pirts Āģī.

Izbrauciens: pa bērnības vietām dīvanā uz jumta terases gida uzraudzībā. Atkārtot nav vilkmes.

Dekāde vilkās bezgalīgi, taču paskrēja ātri. Nez, ja nebūtu sadalījusies divās daļās - vai tāpat būtu tāpat?

Man bija 14 1987.g. kad Aldis pionieru pils jauno orientieristu pulciņa vasaras nometnē atskaņoja savu jaunāko ieguvumu - kaseti ar Peter's Pop Show koncerta ierakstu. No visiem aktuālajiem eiropopa tās sezonas hītiem ar pirmajām skaņām mani sajūsmināja Question of Time - kaut kas pilnīgi savādāks, ar nedzirdētu ritmu, svaigiem tembriem. Un izrādījās, ka savās domās nebiju viens. Tas bija sākums DMmānijai manā apkārtnē. Atcerējos, gluži ne tukšā vietā - biju jau agrāk dzirdējis pa ārzemju rādiõ un Mārča "skābā" J ierakstos gan Master & Servant, gan People Are People. Ar visu industriālo trokšņu tembru paterniem. Tas bija sākums. Black Celebration.

Nākamajā gadā līdz mums nonāca jaunais, pilnais albums - Music for the Masses. Pirmie akordi jau lika jukt, un vēl tā par to braukšanu pie stūres, un visas jūtu vētras ar mazajām15.

Taču vispārēja masu kustība te sākās kad iznāca 101 koncertieraksts - līdzaudžu loks radikalizējās un polarizējās, identitātes līdzinājās posteriem, posteri neiztrūka skolnieku istabiņās, frizūras kā Deivam, balināti skruļļi kā Mārtinam.

Kad iznāca Violator , es to pamanīju Berlīnē, kur mūris turējās pēdējos mēnešus. Tas ieraksts ar savu tranquility krita laukā no laikmeta gara, taču bija vienkārši skaists.

Kad iznāca Faith & Devotion, tas jau bija pavisam cits laikmets, ar pavisam citu dzīves ritmu, taču perfekti attainoja notiekošo - ar plikiem nerviem pa asfaltu. Emocionāli un briedumā - virsotne.

Man pēdējais apziņā Ultra - tobrīd pa dzīvi biju sapinies ar pavisam jaunu DM diehard fanu paaudzi - desmit gadus jaunāku, aktuālo vidusskolnieku, ar pavisam galēju un radikālu un ekstrēmu dzīves uztveri un tā arī viņi man lika nolasīt Ultras vēstījumus.

Vakar filmā par faniem es atpazinu visu - sevi, draugus, māsu. Katru no tiem tekstiem es varēju attiecināt uz sevi. Tieši tāpat es varu sadalīt personīgās dzīves posmus atbilstoši jaunā albuma relīzei un dzīves ciklam. Tieši tāpat angļu valodu mācījās, lai saprastu Viņu dziesmu tekstus. Mums bija klades ar rokrakstā pārrakstītiem Viņu dziesmu tekstiem - dziesmu klades. Gadus vēlāk koncertos varēja dziedāt visu līdzi, zināms katrs vārds un pauze. Bet jau vienkārši izdziedāties

Viss apstājas brīdī, kad es provokācijas uz kustību no nekāda sastinguma uztveru kā eksaltētu manipulāciju

Jūs ievērojāt kas tā bija par grāmatu uz galda jelgavsfilmā, kad Jānis pirmo reizi atnāk pie Kristīnes pēc nirvānas kasetes? Es gan ‐ tā man bija viena no visbiežāk pētītākajām pirmskolas laikos

Tīklu lokā aprunāja jauno tarankīno, viedokļi gluži pretēji. Labāk tomēr redzēt pašam. Atradu netos pirātisku, kautkādu zāles ripu, krieviski dublētu, skaņa nesaprotama nesaklausama, bilde miglaina. Nu nē, nav aršana, jāiet pa dārgo uz lielā ekrāna kamēr vēl apritē. Draugi teica, ka sinamõnā esot pa piečuku. Nav gan mans rajons. Izgadījās gadīties tai daugavs pusē, diena brīva. Ieskatos, seanss tieši pēc pusstundas, ar auto no gaisa tilta līdz alfai pie sestdienas pusdienlaika var mierīgi tikt 10 minūtēs. Tikt jau varēja. Tikai vietiņu kur nolikt auto pie izklaides un iepirkšanās centra jāmeklē vēl 10 minūtes. Atrodas vieta daudzstāvenē zem jumta meža pusē. Vēl 10 minūtes līdz sākumam, sāku steigties, nepaskatījos pēc kādām pazīmēm vēlāk atgriezties. Ieeju svaigi izremontētajā paplašinātajā veikalā no stāvvietas un nekādas saprašanas kā atrast kino. Meklēju norādes - nav. Bakstu pašpalīdzības stenda kartē ‐ neko neatrod, neko nevar saprast. Kāds apsargam līdzīgs parāda ar pirkstu virzienu. Staigāju pa riņķi pa gaiteņiem kā pa marakešas souku, mainu stāvus, izeju ārā kur pie durvīm uzraksts ka iekšā ir kinozāles, bet nevaru atrast kā tur tikt. Paiet 25 minūtes līdz tomēr nejauši uzduros kino foajē. Labi, 15 minūtes tāpat iet reklāmas, gan jau uz filmas sākumu tikšu. Dodos pie pašpalīdzības biļešu kasēm, viss, biļetes uz nokavētu seansu vairs sistēma nedod, interneta vietne rāda tukšas vietas zālē, taču uzreiz fatālu servera erroru. Traucos pie analogā klientu servisa, taču tur popkorna rinda. Viss. Kino palika bez manis. Domāju, ka tā alfa arī turpmāk paliks bez manis, visi tie iepirkšanās izklaides kārie pūļi saulainā sesdienas atvasaras dieniņā lai turpmāk skumst bez manis, ardievu

Ā, pē tam nākamais izaicinājums bija atrast vieglprātīgi noparkoto auto. Gluži kā džekijā braunā, dzivē viss kā tarantīno. Paveicās. Intuīcija aizveda ar trešo mēģinājumu - tikai 15 minūtēs no kino foajē

Mūzika: d & b

Aigi Igaunijas piekrastē izskalotu atrada 10 dienas pēc viņa pazušanas ceļā no Kolkas uz Roņu salu (ap 40 km). Tajā pašā dienā Ilze ar jūras kajaku atairēja no Gotlandes līdz Ventspilij, 174 km 27 stundās, bez pauzēm, autonomi apgādātai un navigējot, bet ar pavadošu jahtu drošībai un avārijas gadījumam. Tieši gadu iepriekš viņi kopā uzsāka latviešiem vēl nebijušu Baltijas jūras apairēšanas ekspedīciju ar kajakiem. Kopā gan viņi nefinišēja. Domāju, ka šīs vasaras traģēdija sākās pērngad, tajā braucienā.

Ar Ilzi iepazinos vienā no viņas pirmajiem laivu braucieniem, tas bija '12.g. janvārī pa Imulu. Kopš tā laika viņa mērķtiecīgi ir kļuvusi par pasaules klases gargabalu airētāju un top arī par ļoti veiktspējīgu pasaules klases jūras airētāju. Es teiktu, ka esam draugi, ar interesi sekojam viens otra gaitām, jo īpaši sportiskām aktivitātēm, esam domubiedri un līdzīgos uzskatos.
Aigi es zināju kā gargabalnieku airētāju, kā prasmīgu amatnieku, dzīvojām kaimiņos, bet nu sapazinušies mēs nebijām.

Pērnā gada jūras ekspedīcijai, kuru kopā uzsāka Aigis, Gundars, Henriks, Ilze, Krista un Oskars, es sekoju līdzi ik dienas no Ilzes reportāžām. Arī ziņām no Oskara un Kristas. http://airesana.lv/node/356 . Kļuva nojaušams, ka pamazām ar to pasākumu kaut kas iet šreijā. Skaidrs, ka katrs dalībnieks notiekošo redz un vērtē savādāk. Un arī viedoklis mājās ir klāt neesošiem ziņu sekotājiem. Es mēģinot ieņemt pozīciju mēģināju distancēties no personīgām simpātijām vai aizspriedumiem pret personālijām, mēģināju sev definēt šāda pasākuma veiksmes vai neveiksmes / izdošanās vai neizdošanās / cenas vai mērķu samērīguma kritērijus. Vēlāk izlasīju Gundara redzējumu par notikušo. http://laivas.lv/temas/piedzivojumi/684196/ Un uzmanīgi – visus komentārus, gan iesaistīto, gan ekspertu no malas. Iztaujāju Ilzi, kad satiku, šopavasar pa ceļam no straujupes – arī Oskaru. Mēģināju prasīt arī Gundaram, bet nu mūsu komunikācija pajuka pēc neveiksmīgas sadarbības eskimo treniņa baseinā.
Un pamazām man tā kopējā aina iezīmējās: Bez tā, ka sākumā neviens īsti nesadarbojās ne ar vienu, tomēr vairumam bija skaidrs acīmredzamais – Gundars nav gatavs maršrutam ne fiziski, nedz aprīkots piemēroti, nedz proviantu atbilstošu sarūpējis (kokakola un siermaizes 20 dienām), to visu agresīvi noliedz un pārspīlētā pašvērtējumā apšauba pārējo dalībnieku spriestspēju, apstrīd visus priekšlikumus par ceļojuma taktiku, navigāciju. Tādā situācijā – grupa vai nu piemērojas vājākajam , vai nu turpina bez viņa. Varētu jau piemēroties, ja viņš būtu konstruktīvs un orientēts uz sadarbību, taču nav tas personības gadījums. Viņam tiek priekšlikums nokāpt no shēmas tuvākajā vietā kur pieejama satiksme mājup. Taču lepnais ērglis izdomā, ka ir pašpietiekams priekš sõlõ airējiena šķērsot Botnijas un Somu līča kuģu ceļus, orientēties Ālandu šēru labirintos un trijās nedēļās daairēt līdz Menģelei.
Un tajā brīdī Aigis saprot, ka stūrgalvīgais ir sataisījies nāvīgi ieberzties par spīti un viņu nedrīkst palaist vienu. Lai vai ko tas nozīmētu viņa paša ceļojuma ekspektācijām. Un Aigis pieņem savu lēmumu turēties blakus Gundaram un pieskatīt viņu. Vispār jau nav tā ka Gundars nebūtu tehnisks airētājs. Bet nu tikai vien ar airēšanas prasmi garā smagā grupas ekspedīcijā nepietiek.

Pēc brauciena Aigis komentārā pie Gundara raksta:
Aigis
16.08.2018

Kā "viens no loka" arī es nedaudz ko piebildīšu. Manuprāt maršruts bija labs un pamatoti uzskatams par reāli izbraucamu, kartes tāpat. Lai arī tās saturēja daudz kajakeriem nevajadzīgas informācijas un apmaldīsanās trīs priedēs nedraudēja, kāds karšu jautājumam bija pievērsies atbildīgi. Pamatīgi piekliboja psiholoģiskā stabilitāte, kas jau pirmajās stundās radīja nevajadzīgus sarežģījumus. Pieļauju, ka pirmajās dienās, kad ne par kādām reālām grūtībām runāt nevarēja, pie vainas bija pasākuma formāta radīts stress komplektā ar dalībnieku personīgajām ambīcijām. Izrādās, ka sēdēt pie galda un pārspriest plānus visiem nav tas pats, kas to darīt jūrā un tālu no mājām. Domājot par grupu, tās struktūru un vadītāja ne/esamību, katrs jau laikam cerēja, ka nepieciešamības gadījumā saņems kādu atbalstu. Nav pat svarīgi - fizisku vai psiholoģisku. Situācijā, kad grupasbiedra rīcība vairs nav saprotama, vai pat ir novērtēta kā bīstama - jo īpaši. Tā kā juridiski tiesājama grupas vadītāja nebija, katrs izdarīja savu izvēli. Personīgi es kārtējo reizi pārliecinājos par priekšrocībām (diemžēl arī riskiem), ko dod "solo" braucieni, pretstatā šāda veida grupas pasākumiem.
=======

Šovasar Ilze ar Oskaru un leišu maratonistu aizairēja no Kolkas uz Roņu salu un nākamajā dienā atpakaļ. Dažas dienas vēlāk sõlõ atairēja 160 km trijās dienās ap Igaunijas piekrasti.
Putnusalieši no Kolkas uz Roņu salu un atpakaļ nelielā pulciņā airēja nākamajā dienā pēc Aiga starta.
Savukārt Aigis no sava sõlõ neatgriezās
https://www.tvnet.lv/6763179/aiga-audera-bojaeja-baltijas-jura-neatbildeto-jautajumu-ir-daudz

Strauji klāt datums, kad brālīgo valstu
robež nodokļu karš eskalējies aktīvā fāzē.
Kas tālāk? - Nekas, zina teikt zinātāji. Nekas uz robežām nemainīsies. Vienīgi rūpals monopolizēsies atsevišķu mazumtirgotāju rokās, kuriem ir ekskluzīvas tiesības tirgoties beznodokļu zonās. Faktiski tas ir iekšējas konkurences karš nevis starptautisks.
Tallinā pie prāmja tūristus sagaida regulārā reisa Sadam - Ainaži - Sadam autobusi, kas pieskaņoti Helsinku prāmju kustības grafikam. Savukārt Ainažu šmigas veikalā pārliecinoši pirktākais zīmols ir Hartwall džintonika 0,33l bundžu produkts - katru dienu izpērk 28 paletes jeb pilnu fūri. Taču ne jau tikai somi. Aculiecinieki paši savām acīm redzējuši kā veselu paleti džintonika ar elektrokāru ieceļ trafarētā igauņu ātrās medicīniskās palīdzības busiņā. Bet atkritumu savākšanas smagajā automašīnā norbā ar igaunijas valsts nr zīmēm - pat veselas divas. Redzams - ne pirmoreizi, jo operatoriem atstrādāta veikla viltīga sistēma kā darbināt hidrauliskās aizvaru sistēmas, lai kravu ietūcītu saglabājot preces īpašības.
No latvijas precēm ejošs ir čehu kozels, arī tērvetes tērvetnieks.
Tā ka - viss notiek

Mūzika: Fuck Buttons