__________________

No rīta pieceļos, uzvelku kombinzonu, ielieku savā krūzītē pāris kokogles un uzsildu tās mikrovilņu krāsniņā,
pēc tam uzleju tām pa virsu pienu un ielieku ledusskapī,
zobus izmazgāju ar samitrinātu lupatu kura pa nakti tika mērcēta ziepjūdenī,
noskujos ar neasu bārdas nazi, sametu somā visu, kas pie rokas un eju uz pieturu.
Pieturā mani sagaida NKK (nacionālā kosmodroma komiteja) biedri un piedāvā man doties
viņiem līdzi uz Andromedas galaktiku, nav tālu, te pat blakām, bet man nav laika, man ir pienākumi un
mērķi, doties drošā nāvē, iespējams, es varēšu nākamajā dzīvē.
Tuvojas vilciens, tas neapstāsies, es pamanos ielekt atvērtajā vagonā, attālinoties no pieturas mani pavada NKK biedru mežonīgi brēcieni, es tos ignorēju. Kopā ar mani šajā sarūsējušā metāla kastē ir vēl tik viens cilvēks, vietējais narkodīleris Assams, ģērbies uzvalkā un ar rozi žaketes kabatā viņš stāv atspiedies pret vagona sienu,
"klau, tev ir saulesstari?", es mierīgi jautāju,
"nē, man ir tikai vētras putni",
"nē, paldies", es atbildu un aši izlecu laukā no vagona,
man nav ne jausmas, kur es atrodos, bet es esmu īstajā vietā, tā izskatās pēc pamestas mašīnrūpnīcas, skaisti, pēc 24 minūtēm man pazudīs atmiņas par visu
manu dzīvi un tās tiks nosūtītas uz centrālo datubāzi, lai izveidotu jaunu likumu, likumu, kas mainīs tā saturu līdz ko stāsies spēkā un tiks pakārtots citam likumam, tajā pašā laikā pakārtojot zemāka līmeņa likumus, bet 
es sākšu visu no jauna,
šī izskatās pēc pieklājīgas vietas,
lai piedzimtu vismaz vēl trīs-četras reizes, vēl 23 minūtes, migla apskauj mašīnrūpnīcu, man asiņo roka, nezinu kāpēc, laikam būšu aizķēris aiz kaut kā lecot laukā no vagona, ceru ka nākamais es neiebildīs. Aiz rūpnīcas, cauri mākoņiem pavīd saulesstari.