| a s kem eto ona razgovarivajet? |
[Feb. 20th, 2010|12:34 am] |
| [ | Current Mood |
| | nu - slikta, kāda vēl? | ] |
| [ | Current Music |
| | klusums | ] |
- oj, sofij, sofij. nu ko tu dari ar savu dzīvi?!
turklāt nekā sarežģīta tajā dzīvē nav. ēd, guli un mācies.
ja ar pirmo problēmas ir tikai omītes skatījumā [mammas skatījumā pat uz otru pusi], tad ar pārējiem diviem aspektiem kkā pašvaki.
sāc ar sīkumiem - atrodi labas arhitektūras lapas, pārbāz bukmarkus un ej tur katru baltu dienu. pat ja nepatīk - vnk ej. kā skolā. pat mavļinu prasās nocitēt: "kas jādara, jādara!"
saņemies, pietiek nīkt un īdēt.
ar filmām un grāmatām kontaktus nelaužam - bet tā apdomāti un ar mēru, es tevi lūdzu!
piesakāmies ERASMUSAM. OBLIGĀTI!!
jālaiž no šejienes - tāds purvs.. un visi mēs stiegam iekšā. un jo tālāk - jo dziļāk.
bet izeja ir vienmēr.
kaut gan nē - ir viena vieta bez izejas -> kapsēta.
bet arī to tā pilnībā noskaidrot nevar.
pietiek dziļi elpot un pūst!
atceries - mēs dzīvosim līdz 120 gadiem. un man vēl veseli 100 ir priekšā.
[un viss kļūst sīks un nesvarīga]
klau, a moš mums pirmās ģimnāzijas sindroms?
nejūtamies vairs visu zinoši, vareni un gudri...
neesam talantīgi.
talantu masas nospiež mūsu pelēko individualitāti?!
a moš neesam arī.
mums ne dzīve a mūžīg dzīves prelūdija vai kā tur teica, tas neizdevies rakstnieks Amēlijā?
'mūsu dzīve ir tikai mēģinājums izrādei, kuru nekad nenotiks'
a nenotiks tāpēc, ka mēs nomirsim, a izrāde mūsu uz pilnu klapi tā arī neizskanēs.
pietiek sarunāties ar zobubirstēm [nu labi, tas ir kas svēts] vismaz ar dušas šlangu vairs nevajag.
mazāk agresijas, vairāk miera.
biežāk uz lekcijām jāiet, pat "caur negribu", pat "caur asarām"..
baznīca seems to have done some good, bet ne tādu kā gribējās.
mazāk lamājies un būs jau labi.
neesi rupja, un citi nebūs.
viss - marš gulēt.. |
|
|
| tāds sava veida R.I.P. [lai ko tas arī nozīmētu] |
[Feb. 20th, 2010|11:22 pm] |
| [ | Current Mood |
| | bezspēks | ] |
| [ | Current Music |
| | blue october - blue sunshine | ] |
dzīve ir tāda štuka - te viņa ir un te viņas nav.
un smadzenes nespēj to apjēgt.
nū, to ka viņas nav. dzīvības, i mean.
visu laiku gribas atvērt būri, paņemt rokās, paglaudīt, pabarot.
un... nav...
līdz pusei ir ievilkts džinsu gabals un puse karājas ārā no būra.
izbērta barība uz grīdas.
un līķītis improvizētā zārciņā.
divi zārciņi pusgada laikā - nū tas tā bišku par daudz. vismaz man.
un tā nežēlīgi bišku, bet tāda nu ir mūsu dzīve.
nemāku runāt, tāpēc rakstu.
vsp ļoti personīgi, bet slēptajā tekstā nevaru, jo tas būs tas pats, kas galvā runāšana.
a mans iekšējais gramofoniņš vienu un to plati atskaņot vairs nevar.
jāspļauj ārā..
( to hide unhideable )
Wow - rakstīju visu to pusotru stundu.. Acis gan sprāga vēl pirms sāku. Raudāšana padarīja viņas tādas jūtīgas un it kā sakairinātas, it kā FAIRY tur būtu ieliets.
[Hokeju laikam vairs ne smadzenes, ne acis neizturēs] |
|
|