| tāds sava veida R.I.P. [lai ko tas arī nozīmētu] |
Feb. 20th, 2010|11:22 pm |
dzīve ir tāda štuka - te viņa ir un te viņas nav.
un smadzenes nespēj to apjēgt.
nū, to ka viņas nav. dzīvības, i mean.
visu laiku gribas atvērt būri, paņemt rokās, paglaudīt, pabarot.
un... nav...
līdz pusei ir ievilkts džinsu gabals un puse karājas ārā no būra.
izbērta barība uz grīdas.
un līķītis improvizētā zārciņā.
divi zārciņi pusgada laikā - nū tas tā bišku par daudz. vismaz man.
un tā nežēlīgi bišku, bet tāda nu ir mūsu dzīve.
nemāku runāt, tāpēc rakstu.
vsp ļoti personīgi, bet slēptajā tekstā nevaru, jo tas būs tas pats, kas galvā runāšana.
a mans iekšējais gramofoniņš vienu un to plati atskaņot vairs nevar.
jāspļauj ārā..
Rokijs vnk aizlaidās. Svinējos, izrādīju visiem savu dzīvo dārgakmeni. Edgars skridīja šurpu - te viņam futbolbumbu, te basīša, te novusu iznest. Putniņam ar sagribējās tādu neatkarību. Tad kādu stundu skraidīju ar būru no koka pie koka, kamēr šis pāri mājai nepārlidoja.. tur jau vairs neatradu. oj, cik patiess ir teiciens cerība mirst pēdējā!... oi, oi. No sākuma tu tici, ka viņš nolaidīsies pie tevis, tad tu ceri, ka uz zemāka zara pārlidoja, tad - ka atradīsi to vienīgo koku, kas viņam tur tālēs zilajās iepaticies, tad, ka kāds vinu redzējis. Un pēc tam - cik nedēļas es tos sludinājumus līmēju.. Pasāpēja, bet kkā pārdzīvoju. Vēlāk gan izrādījās, ka pārdzīvoju vairāk nekā likās. Remontu taisot, uzrakām kkādus nesenos [7 gadus] home-video, noskatījāmies. Kā viņš tur runā, kā mazgājas manos slapjajos matos, kā rāpo visur, kur laiž.
-> Bimbāju govju asaras. Šodien ar raudātu, ja skatītos..
Ričijs [vislīdzīgākais šodienas atgadījumam] lidinājās bez manas uzraudzības un laikam ietriecās sienā nokrita uz grīdas un mugurkaulam pateicām atā! atā! Atkārtoju - laikam. Manis tur nebija. Mamma viņu izlaida, es viņu atradu - moš, Tofiks nokoda. Viņš bija mīlulītis - vienīgais putns, kas ļāvās sevi likt zem jakas un glāstīt līdz nemaņai kā kādu grauzēju, nodzīvoja gan tikai mēnesi te, bet viņam jau bija iesauka, divas: mamma ar omīti sauca viņu par Ķišku, es par Greiju. Bēres viņam bija garas. es pēc tam katru dienu gāju ar viņu runāties. Bet kkā aizmirsu, bet citus neņēmu kādu gadu.
Ārčijs varētu teikt bija sava veida ilgdzīvotājs - vairāk kā 4 gadi kopā. Nerunājās, bet nevajadzēja arī. Runājos tur es. Ir tie brīži, kad neviens tevi nesaprot un tu negribi nevienam neko skaidrot. Ārčijs mani saprata pat, ja aizmiga, kamēr muldēju. Ārčijs nomira, nū, laikam pats -> audzējs. Mira ilgi. Pamodos no spārnu vicināšanas.. Nabadziņš karājās kājā gaisā uz līstītes un nevarēja uzstiept sevi atpakaļ. Spēki lēnām izsīka un viņš pārstāja vicināt spārnus, bet vnk tos izpleta, pakarājās vēl nedaudz un nokrita. Nokrita uz muguras un atkal sāka vicināties, lai tiktu uz pekām. Palīdzēju [man gan kauns atzīt, ka bija bišku bail].. It kā sapratu, ka tas ir viss, bet cerība atkal mira pēdējā.. "viss būs labi, tūlīt atpūtīsies un kāps augšā.. nu maziņais, saņemies, nu.." viņš bišku pat parāpoja, ka būra apakšu, tad spēki pazuda pavisam - galviņu vairs nevarēja turēt, bet lika pret zemi. Tad nokrita un vēl kādu laiku raustījās, a es skatījos un grauzu nagus un domāju, kur nakts vidū var vetārstu dabūt.. kaut gan viena no puslodēm saprata, ka tās ir beigas. Saņēmos paņemt viņu rokās tikai jau beigtu. Atmērīju zārciņam izmērus. Sapakoju. Turēju rokās, sēdēju gultā, klausījos vienu un to pašu dziesmu - Blue Octoberu 'Blue Sunshine' un gaidīju rītausmu. Tad aizvedām uz mežu un ieraku. Un, protams, arī tas ne bez asarām - tāpat kā tā atcerēšanās.
Un visbeidzot Sāriņa. Tas notika nedaudz ātrāk. Viņa izgrauza vēl pirms nedēļas dīvāna vidū caurumu [es arī daļēji pati vainīga - nepieskatīju]. Es protams, dusmīga - dīvāns pat gadu nav nostāvējis, bet tā jau ir tikai un vienīgi materiāla vērtība. Šonedēl viņu tā maz laidu ārā - un pašai arī depresijas paveids kkāds - uz lekcijām neeju, naktīs neguļu, neēdu, nemācos, idejas nedzemdēju, blogā nevaru neko jēdzīgu uzrakstīt bet gribējās, banīcu apmeklēju, nekas nelīdz. Un žurciņu aizmirsu, barot, jau baroju, a ārā nelaidu, sagrauzīs vēl kko [nu vairs neko vsp negrauzīs, nekad].. šodien beidzot biju laipna un jauka. Nu mīlu es to radību [mīlēju]! Izlaidu ārā, viņa man nozaga sviestmaizi, es sasmējos - aizgāju pameklēt virtuvē šo to. atstāju bez uzraudzības un durvis vēl neaizvēru! Sagriezu sieru un dzirdu: ".." [bāc, kaut nosit mani - neatceros, ko tētis pateica]. es paskatījos, biju bez brillēm, ieraudzīju, ka tētis stāv pie atvērtām balkona durvīm un uz grīdas ir kkas maziņš un balts. Pirmā doma: 'pie mums no balkona pie Sāras nāk draugi'. Otrā doma: 'Sāra palika uz balkona un nosala, tikai tagad iznāca tētim līdzi'. Bet baltais brīnums nekustās. [tas viss, protams, sekundes simtdaļās] Es ieskrienu. Tētis saka [šito gan atceros]: "Da kuda že ona poļezla! Ja vihožu, i dverj ņe zakrivajetsja!" un tad tētis sāka raudāt - kko tādu es nekad nebiju redzējusi. Baltais kamoliņš, protams, ir Sāra. Viņai dīvaina iedobe ķermeņa vidū un viņa reustās. Domas: "Nekas, nekas! Viņa elpo. Viss būs labi. Tūlīt atradīsim kādu vetārstu. Bet lauzts mugurkauls.. kkādu ģipsi mums uzliks, es tevi barošu caur trubiņām. Bet viņa ir tik maziņa un trausla - visi iekšējie orgāni." un te viņai sāk pa degunu šļākties ārā asinis. Daudz, ļoti daudz. Bet cerība joprojām mirst pēdējā - "nekas, nekas! tūlīt kko sadomāsim. viss būs labi! tūlīt pārstās!" A asiņu peļķīte jau Sāras lielumā. Tētis uz dīvāna raud, durvis stāv vaļā, iekšā snieg, mamma no virtuves bļauj uztraukuma pilnus jautājumus, ierunājas omīte. Es paņemu Sāriņu rokās [bet šoreiz man nav bail].. man rokā sāk krāties asiņu peļķīte. Es skrienu uz virtuvi, kko noburkšķu mammai, paņemu salvetes, noslauku peļķīti uz grīdas. Visu to laiku saku tētim kko tādu: 'nekas, visādi gadās. neviens nav vainīgs. tu neesi vainīgs. es viņu izlaidu un aizmirsu.' Sāra pa to laiku ir pārstājusi raustīties. Omīte tracina ar saviem jautājumiem: - kas noticis? - tētis sāru durvīs ievēra. - ar viņu viss kārtībā? - [ne pārāk laipna sejas izteiksme no manas puses] nē, nav. Viņa te mirst, skaties!
Sāras asinīs salipušās ūsas un zobi izskatās ne pārāk draudzīgi. Es viņu maniakāli glaudu, masēju pirkstiņus. Vēl bišku asiņo. Es jūtu, kā sirsniņa vēl sitas, bet acis jau paliek stiklainas. Tad viss.. Viss beidzas.. Pa ceļam uz istabu pielienu pie tēta, kko viņam pamurminu. Tad aizveros savā istabā, sēžu uz grīdas un noplīstu - un cenšos raudāt tā klusi, lai tētis nedzird, tas viņam neko labu neizdarītu, bet degunu šaņaucu tā paskaļi. Veselu stundu sēžu ar asiņainām rokām un glaudu līķīti, kurš lēnāk atdziest. [sākumā pat bija bišku dīvaini - tik silta un pūkaina, bet beigta..]
Tad saņemos, nolieku līķīti uz galda. Eju mazgāt rokas. Saklāju gultu, sakārtoju istabu. atrodu kurpju kasti, sagriežu mazākos gabarītos, salīmēju, iepakoju Sāru. Domāju par dziļo sniegu ārā un citām iespējām, kurās fantāzija aprobežojas ar miskasti, kas izrauj jaunas raudu straumes.. Sāku domāt par to, kā amerikāņu filmās viņi savas zivtiņas podā nolaiž un kā tās zivtiņas vēlāk kkur kanalizācijas uzpamst un satrūd.. Bet domas nav pārāk spožas, visi dienas plāni sen pie kājas. Mājās atrasties ir neizturami - sagrauztais dīvāns, saskrāpētās rokas, būris, barība pa grīdu, no rīta nočieptā, pusapēstā sviestmaize uz grīdas, pusizdzertā Sāras mīļākā tēja, no kuras viņa dzēra pirms stundiņas... Man gribas izraudāties, gribas kādu labu cilvēku blakus.. vnk blakus.. [stpc - MILZĪGS PALDIES! :)**] it kā aizmirsos, it kā nē. pa ceļam bija pietiekami daudz laika, lai aizbiedētu visus līdzceļotājus, izlasīju vienu lpp. teksta caur asarām un paraudāt skaļi, kad neviens nedzird..
un es vēl gribēju nākamnedēļ ņemt putniņu - es uz dzīvnieki - aizliegtā tēma. bet gan jau es paņemšu.. pusgads, kā nekā jau pagājis. Citādi bū man te - tukšo krātiņu kolekcija uz palodzes.
Wow - rakstīju visu to pusotru stundu.. Acis gan sprāga vēl pirms sāku. Raudāšana padarīja viņas tādas jūtīgas un it kā sakairinātas, it kā FAIRY tur būtu ieliets.
[Hokeju laikam vairs ne smadzenes, ne acis neizturēs] |
|