baisi ātri enerģija tērējas. no pirmdienas līdz trešdienai ņēmos ar dubultu slodzi, ceturtdien vēlu vakarā sapratu, ka jāpačilo, un tagad sajūta, ka rīt jācenšas daudz gulēt, savādāk pirmdienā nebūs spēka.
ir dīvaini, ka nogurumu jūtu tieši kājās - pēdās un ceļos. agrāk man likās, ka manas kājas ir nenokaujamas, var kustēt uz priekšu mūžīgi. tas nu ir beidzies.
Negribas iespringt ir ne tikai par prioritāšu dimensiju, bet arī par to, cik daudz resursu tas prasa. Daži nevar, lai cik iespringtu. Daži izdeg.
Ģimenes ārsts atgādina ChatGPT. Seklāks, tikpat stulbs, un skaidrā.
Es domāju laiks ir pienācis kombinēt LLM ar ģimenes ārsta institūciju un ārsta pienākums būtu izķert robota halucinācijas.
Kad skaistākā, slaidākā, garākā sieviete ir vīrietis. Kad dzīvo mūziku vienlaikus spēlē tie, kad prot un tie, kas ne. Kad bītli un blūzs ir dzīvi, kad tevi grib viena skaistule, bet tu gribi citu, un nevienu nedrīkst, dažādu iemeslu dēļ
. Kad cilvēki satiekas strauji, pat pārāk strauji.
Un līst un ir drēgns.
satori naudas prasīšanas kampaņa rada iespaidu, ka cilvēki tur nav diez ko radoši (kaut arī zinu dažus, kas ir).
naudu var pelnīt, ja ir nepieciešams produkts, ko grūti izkonkurēt lētāk, vai arī ja ir radīts tēls.
vislielākā vieglākā nauda ir tad, kad cilvēki tikai iedomājas, ka viņiem kaut kas ir vajadzīgs un ar to tēla radīšanu satori ir problēmas.
sajūta, ka paši netic un tas sit cauri tiem reklāmas rullīšiem.
Kad jauniešu acīs redzu dzīvesprieku un cerību, man dažreiz negribas atvērt tiem savu pasauli ar tumsu un sāpēm. Bet kad viņos redzu lielākas sāpes un neticību, kā pats jūtos, man paliek bail.
Kā ir dzīvojot ar maziem bērniem? Cik daudz izlikties un slēpt tiem kā jūties? To cinismu un rūgtumu.
Manī ir daudz prieka, bet tā ir cita enerģija nekā divreiz jaunākiem.
grūti pieņemt to, cik svarīgi ir mainīties
tai pat laikā nesasteigt un nesadalīties sīkumos
Cilvēce var vienlaikus uzturēt dzīvas ierobežotu skaitu idejas. Dažreiz idejas vēl paliek mākslā, dažreiz buramvārdos, bet jo mazāks to pielietojums, jo tās pazūd no mūsu apziņas.
Mēs zaudējam tehnoloģijas, prasmes, mēs zaudējam tradīcijas un to ekosistēmas. Zaudējam arī to, ko mēs nezinam, jo esam aizmirsuši.
Belgradā līst un visu dienu sola lietu. Uzlikšu modinātāju uz vienpadsmitiem, iziešu ko paraudzīt ar lietussargu, bet nav skaidrs ko.
Neesmu lietus pastaigu cienītājs, bet Ženēvā šādā situācijā biju uz trim krutiem muzejiem, kurus jums ar iesaku.
P.S. Fliksbusā blakus sēdošais spānis/katalonis teica, ka itāļiem nav kalnu staigāšanas kultūras. Arī viņam ieteicu filmu par astoņiem kalniem.
Stacijā ieraudzīju meičas ietinušās mēteļos ar izcilām frizūrām, steidzoties no punkta uz punktu, kur gan jau izritināsies un uzprišinās spalviņas. Izstāde pārvietojas. Tad gāju tālāk un kafejnīcā sēdēja skolniece perfektās krāsās, monotona un savaldīga, pat stinga. Izrāde ir nonākusi savā galapunktā. Un tā dažreiz dzīvojam mēs visi. Ar lielākām vai mazākām atstarpēm starp stāstiem, ar pauzēm fotogrāfijās. Katru dienu domā, kā attaisnot sevi sev. Un citiem.
----
Atcerējos itāļu filmu Astoņi kalni.
"Fazzī šitinators, kur tu mini vispārīgās fiškas, bet kalkulē specifiskās."
ja var riskēt ar ilglaicīgām attiecībām seksa dēļ,- tad tam būtu jābūt ļoti labam seksam? vai arī uzbudinājums un reibums liek šķaidīties citreiz stabilām vērtībām? vai arī sekss ir tāda mērcīte, kurā mēs peldam - gribam to vai nē?
Šodien pirmo reizi mūžā sapratu, ko nozīmē izjust savu asi. Vārds līdzsvars kļuva biezāks.
Kāds ir mūsu vektors?
Aizeju uz stūra veicīti - izvēlos 4 produktus, tai skaitā 2l koliņu - samaksāju. Man prasa vai vajag maisiņu. Lepni attraucu, ka nevajag un domāju, kā aiznest mājās - rokās un kabatās, kā neizmest un tikt dzīvoklī.
Mājās izkrāmēju, beigās mazgāju plūmes un saprotu, ka visu šo laiku man ir bijusi mugursoma.
#cirslīc
Kāda ir joku funkcija? Kapēc tie ir saglabājušies? Kapēc tie ir lipīgi?
Bolt kurjers piebrauc tāds sasmaidījies, bet apmulsis. Dzirkstošām acīm.
- This is my first time with alcohol.
- I never deliver beer.
- After 10pm.
Iedod alu un picas.
Priecīgs aizbrauc.
man sanāca tieši sarunu festivāls
lielākā daļa sarunu gan bija ar sen neredzētiem pazīstamiem cilvēkiem; plašs spektrs ar neveiklām, sirsnīgām, iedvesmojošām, smieklīgām, informatīvām un citām sarunām.
bet bija arī sarunas, kas citādi neienāktu manā dzīvē tik vienkārši
uzzināju, ka ir puisis, kas taisa televīzijas raidījumu latviski un krieviski, un velk ārā no cilvēkiem to, kas man ir neierasts. jau daudzus gadus un cilvēki to skatās.
uzzināju, ka daudzi daudzi jaunieši tic labajam un nākotnei. tas visdrīzāk ir galvenais ieguvums, kas man radīja prieku.
un pārliecinājos, ka valstiskie darbinieki ir gan ļoti cilvēcīgi gan ļoti robotiski. vēl neesmu sapratis, kā cilvēki iestrādā sevi savā lomā vai savu lomu sevī.
un ka citi cilvēki tāpat kā es bieži atkārto formulas nedzirdot citus un iespējams nedzirdot sevi.
bija pat nedaudz par daudz un beigās nobraucu 10 minūtes līdz ērgļu klintīm detoksam. lakstīgalas, saulriets, gauja.
(kristīne bīriņa vēl joprojām ir fantastiska, īsas bērnu izrādes laikā apraudājos. visiem iesaku pie iespējas viņu redzēt)
Navigate: (Previous 20 Entries)