:D

supper.laimiigaa.
ko tu tur vediisi? savas Latvijas skumjas?

Ir ļoti vērtīgi pabūt kaut kur ārpus pilnīgi vienam un pilnīgi bez kāda mērķa. Saasinās izjūtas, vairāk apjaut sevi. Dzīvojot ikdienu, sevi grūti sataustīt.

Gribeeju jau rakstiit, ka aiz ikdienas peekshnji var arii nekaa vairs nebuut, bet, protams, ka tas taa reti.

Vienkaarshi kaut kaa teoreetiski sanaak dziivot. Izpaliek prakse. Izpaliek pati dziivoshana. Un tad ir jaanjem paliigaa kjermenis. Un jaaliek vinjam straadaat. Un kusteeties un dejot. Taa lai juut, lai praats saprot, kur vinjsh miit.

maya

Bet tad ir risks, ka ķermenis sāk tavā vietā domāt. Un tu vairs nezini, kurš tavā vietā pieņem lēmumus... vai nepieņem tos.

:)
es esmu abi un domāju pati...un vinji nevar viens bez otra - ķermenis un prāts. :) Manuprāt, viņiem būtu jābūt mīļākajiem. :))

ķermenis sāk dumpoties tad, kad viņu aizmirst. Tā pat kā bērns. Sadara visādas muļķības un ej nu izstreb.

Cilvēks ir viens...ar divām saulēm vai īstenībām sevī.
Tā pat kā patiesība par dzērienu meklējama gan kafijā gan kefīrā (kā tas gadījās Tējai) :)

m.

Ķemrmenis un prāts va būt mīļākie tikai tikmēr, kamēr viens no viņiem sāk neglābjami novecot:)))) Tad prāts novēršas no ķermeņa un mēģina to ignorēt. Un tad ķermenis atriebjas.

kaut kur lidot ir lieliski. pats lidoshanas process, luureeshana uz sauli... a par allways ieliktniishiem runaajot, ne vella caur tiem neieelpot, bet tieshi taapeec veelams lietot - nosmakshana garanteeta :PP

Ja? nebiju mēģināusi elpot caur ieliktnīšiem, bet ja man būtu kaut kripata smadzeņu vairāk, es to, protams, būtu varējusi iedomāties.:)))
Labāk novēli man laimīgi atgriezties.
Lidostās droši vien pilnīgs bardaks, vai pareizāk - pastirpināta drošība, kas nzoīmē, ka pārbaudes uz lidenēm vilksies tundām un viss lidošanas grafiks aizies dirsā. Tīem, kam ir īss savienijuma laiks starp lidojumiem (kā man), būs ko padomāt.

jaa. laimiigi aizbraukt, laimiigi atbraukt.

Novēlu Tev laimīgi atgriezties ;)

Paldies:)

Laimiigu celja veeju..
Laij teu viss izdodaas !