sirdnA

Strādāt gribas traki - bet lietas pa to laiku turpinās!

Re, kas notika:

Lielvārda saimē jaunais Miķelis (pilnā vārdā Mikrokopters) iedzīvojās viegli. Glītais vaigs, raitā valoda un izpalīdzīgā daba ātri palīdzēja viņam rast draugus. Kad Lielvārda klētnieks pasūdzējās, ka apcirņus apsēdušas žurkas, Miķelim tik vien atlika kā aizstaigāt līdz klētīm. Žurkas, puisi ieraudzījušas, pīkstēdamas un spiegdamas metās uz Daugavu. Niķīgiem zirgiem pietika apsolīt, ka ar šiem nāks Miķelis jāt, negantnieki uzreiz tapa rātni kā jēri. Ar govīm gan vajadzēja uzmanīties, lopiņi, Miķeli ieraugot, norāva gan pienu, gan striķi un bizoja prom, kur acis rāda.
Tomēr sirds sauca Miķeli doties pasaulē tālāk, apraudzīt dvīņubrāli. Lielvārdene savīkša puisim ceļam asinsdesu, kas šim varen gāja pie sirds, apskāva cieši un novēlēja nodot sveikas brālim. No sevis Lielvārds sniedza Miķelim zobinu un pelēko ēzeli Klipatu. Būtu devis vislepnāko zirgu, bet zirgi, kuru mugurā uzramsās Miķelis, stāvēja kā zemē iemīti, valbīja acis un pēc minūtēm piecām dabūja trieku. Klipata no savas puses bija apcerīgi noskaņots prātnieks, kuram bija pilnīgi pie astes, kas sēd viņa mugurā, ja vien netraucē meditēt.
Tā nu vēlā pievakarē Miķelis devās Lāčplēša pēdās. Pa dienu puisis labprāt apkārt nestaigāja, aizbildinādamies, ka izbalēs smokings, un ka jaunu viņš šai caurumā ne par kādu zeltu nedabūšot.
Pa ceļam Miķelis īsināja laiku gremodams asinsdesu un plēsdams ceļā gadījušos kurmjus un sliekas, kas kaut kādā vīzē bija izmukuši Lāčplēsim.
Tuvojoties rītam, viņš piejāja pie vientuļās Stučkas pils, kur domāja pārlaist dienu. Ar vārtu spārdīšanu un savas personības noskaidrošanu puisis laiku nekavēja, bet pasita Klipatu padusē un pārlēca pāri baļķu sētai. Ēzelim par godu jāteic, ka viņš to uz to reaģēja daudz mierīgāk, nekā Stučkas sardzes vīri, kas maķenīt satraucās un jau dzīrās likt lietā lokus un bultas pret savādo viesi. Miķelis nolēma, ka glītais vaigs un palīdzīgā iedaba šoreiz jāaizmirst un jāpaļaujas uz raito valodu. Demonstrācijai viņš pārplēsa kādu kaķi, sagrāba sardzes vecāko aiz rīkles un paskaidroja, ka viņš ir slavenā Lielvārda audžudēls, reāls pacans un ka galvu noraut viņam ir kā divas krizdoles norīt. Viss momentā nostājās savās vietās un pats Stučka apskāva Miķeli un aicināja uz brokastīm.
Gremodams jēlu cūkas karbonādi, Miķelis vēroja Stučkas nama iekārtojumu. Mēbeles glītas, sadzīves tehnika līmenī (zem gultām īstas latgaļu māla naktsvāzes!), un pie sienas kalendārs ar Tēvijas daiļākām zeltenēm. Miķeļa sārtās acis kā liptin pielipa pie šī mēneša zeltenes smuidrā auguma un zvēroti dedzīgām acīm...te nu būtu īstais brīdis paskaidrot par šādām tādām Miķeļa vājībām.
No tāda grēka darba, kā cilvēka asiņu dzeršana, viņš pilnīgi atturējās. Pašnāvnieki neskaitījās – un pašnāvnieks bija katrs, kam pietika trakuma pielīst pie Miķeļa alas tuvāk par trim jūdzēm. Rudeņos un pavasaros, kad tas iesnu laiks, viņš labprāt ēda ķiplokmaizes, un bija sveiks un vesels. Sidraba viņš nebijās, jo pārliekam mīlēja sidraba naudu un rotaslietas. Bet plikas un arīdzan pusplikas zeltenes, jo sevišķi saķēdētas, kā melnās ādās taupīgi tērptā daiļava kalendārā – ojā, tad Miķelim siekalas tecēja pa visu smalko smokingu un acu zobi paši no sevis izstiepās gari jo gari. Spermas aizlietām acīm viņš ar grūtībām salasīja daiļavas vārdu uz kalendāra :“Spīdala!”