Par pases maiņu - vakar M.Nometņu kantorī ceremonija aizņēma apmēram stundu. Pūlis uz aci tā ap cilvēkiem 40, bet arī apkalpo vairāki darbinieki un lietas notiek. Šaurā vieta ražošanā, imho, ir naudiņas ievākšana. Dokumentus kārto vairāki cilvēki, pie maksāšanas sēž viena pati dāma un lietas nemaz tik ātri nenotiek, jo dāma vienlaicīgi kāš piķi, skaidro rindas numuru sistēmas mistērijas, sniedz vispārīga rakstura informāciju un reģistrē tautu, kura vēlas sev rezervēt konkrētu apmeklējuma laiku. Pie viena saprotu, kāpēc telefons nepārtraukti ir aizņemts - klausule mētājas uz galda. Kad maksājumu dāmai ir brīva sekunde, viņa uzliek klausuli atpakaļ, telefons iebrēcas un kāds loterijas vinnētājs dabon pierakstīties kaut kad uz jūniju. Pēc tam klausule atkal ir uz galda.

Tas viss tika smalki novērots, jo pa to pusstundu, ko es stāvēju rindā, nekas labāks nebija darāms.

Kolēģis unpy man atgādināja par Stīvena Līkoka (Stephen Leacock) eksistenci. Lasu un līksmojos.

"Every man has somewhere in the back of his head the wreck of a thing which he calls his education...

An education, when it is all written out on foolscap, covers nearly ten sheets. It takes about six years of severe college training to acquire it."

O.Rubenis klārē, ka sadarboties ar dzīviem/svaigi mirušiem latviešu dramaturgiem ir neizdevīgi, jo autori un viņu tiesības ir kaut kas tāds, ar ko labāk nesasieties. Man, kā kurtulāram...kurtuālam...karoč, teātra mākslas pielūdzējam, ir plāns, kā izglābt Nacionālo teātri no šī posta. Plāns ir vienkāršs, kā jau viss ģeniālais. Viens - radīt vispārējas nozīmes un pielietojuma lugu. Divi - par lielu paldies atdot teātrim, kur, pēc Rubeņa vārdiem, talantīgais režisors no tā pelēkā sūda uztaisīs kaut ko dzīvu un dzirkstošu. Kāpēc talantīgais režisors pats neizdomā kaut ko dzīvu un dzirkstošu, bet tā vietā krāmējas ar to rijīgo beztalanta kretīnu autoru, mēs nezinām un tas mūs arī nemaz tik ļoti neinteresē.

Tātad.

Luga.
( ... tālāk ... )