Pegijas · Lī · interjers

Folderī Bēres pieglabāju Šostakoviča Dunduru diezgan šķībā pūtēju orķestra izpildījumā un jancīgā metrā. Tiem, kas atnāks, varētu būt jautri.

Lai kur jūs tagad būtu, iedomājieties kādu klišeju, kaut ko, kas jums šķiet visbanālākā banalitāte.
Un tagad paskatieties apkārt, lai kur jūs tagad būtu - lūk, tā ir!
Apbrīnojami, ne, kā prāts strādā!

Pigalu Frīdis ir go-go dejotājs Klišī bulvāra klubos. Kad viņam prasa, kā viņš sevi uzkurina, ja šova laikā nav noskaņojuma, viņš gudri atbild: "nekā, izliekos līksms tik ilgi, kamēr pats tam noticu."

vai tiešām ir tā, ka sievietes par drag apvainojas? Labi, lielo glamūro drag pie mums nevar dabūt, tikai Jarānu un Porgantu un tamlīdzīgus postpadomju kultūrtelpas produktus, un par tiem jebkurš drīkst just nožēlu. Bet to tiešām spožo drag dīvu (kas nav trans, nedz arī slēpj, ka ir vīrieši) sakarā ir pamats aizvainoties? Tā sievietēm tiešām šķiet tikai ļauna parodija labākajā gadījumā?

fāāk, es gribētu, lai jūs linku atverat ar aizvērtām acīm un uzminat dziedātāju bez priekšāteikšanas (labi, pāris "ken-lī" momenti varētu nodot tomēr, bet citādi - ne sliktāk par Betiju Kārteri, piemēram)
https://www.youtube.com/watch?v=XZR0dbSacJs

topless oblige

Jūs esat ļoti skaisti. Man nav, kur piesieties.

Uzlecoši arhitekti filmās ir vai nu sapņotāji vai geji, nobrieduši arhitekti - aizlauzti, norietoši arhitekti - maniaki.

laikā starp puspieciem un septiņiem šorīt ilgi intervēju Zahu Hadidu kaut kāda stadiona tukšajās tribīnēs. Īstenībā man par viņu nekad nav bijusi liela interese, sapnī pie manis ierotējusi droši vien tāpēc, ka sociālie tīkli par viņu joprojām nenorimst.
Vai arī es pie viņas, baigi svešā tā vide priekš manis, stadions (kas tika pamazām posts vakara futbola mačam), vip loža, kas bija arī viesu nams, kurā notika arhitektu plenērs ar tātad Zahas piedalīšanos, un tā tālāk. Vienā brīdī netālu garām nogāja lemurs un kalevala vienādi blondās parūkās. Noteikti ne kā karsējmeitenes, drīzāk kā kādas radikālas demonstrācijas dalībnieces. Māju viņām, bet viņas kā caur stiklu - nepamanīja, noignorēja.
Zaha bija neticami pretimnākoša un runātīga, atļāvos pat dažus kritiskus komentārus par viņas topošo projektu. Tas ir, nevis par pašu viņas objektu, bet veidu, kā viņa vāc izejas materiālus. Zināt, arhitekti vienmēr uzsver konteksta nozīmi jeb to, cik svarīgi iepazīt vietas vēsturi un saprast vietējās kultūras īpatnības pirms projektēšanas un tā tālāk (pat ja pašu projektētais beigās bieži izskatās pilnīgi citplanētisks.) Nu, lūk, Zahas izpētes materiāli, tie kurus viņa man rādīja, izskatījās kā kaut kas starp lonely planet tehnisko formālismu un priekšstatiem, ko par vietu var gūt no suvenīrattēliem uz konfekšu kastēm.
Un vēl viens kaitinošs moments - pat pats savā sapnī nebiju tik liels un nozīmīgs, lai Zaha sniegtu interviju ekskluzīvi man vienam. Tur bija vēl viens kolēģis, tāds kopts un seksīgs latino, lai gan ar nelielu svara deficītu (bet kuram gan te tāda nav). Un viņš uzvedās pretīgi. Tā, kā uzvedas, kad klātienē konkurē par vienu iekāres objektu: ar uzmanības pieprasīšanu tikai sev visos iespējamajos veidos. Un lai gan viņa jautājumos bija daudz acīmredzamas lišķības, un viņa ķermeņa valoda brīžiem bija tik izaicinoša, ka es domāju, akkungs, kā tev nav kauna - viņa taču ir trīsreiz vecāka par tevi - tomēr šķita, ka Zahai tas patīk, un mentāli viņi viens otram ir savējie, no vienas kultūras, tā teikt, bet eksotiskais svešais šajā trijotnē esmu es. Pelnījis, protams, pieklājīgu attieksmi un izvērstas inteliģentas atbildes uz saviem jautājumiem, tomēr svešais. Zaha noteikti nav feministe.

krūšturu vaļāsprādzējamā dziesma

Poll #20685 ālinģis
Open to: All, results viewable to: All

Ko jūs personīgi būtu gatavi darīt tagad, lai stiprinātu iespēju, ka pēc simts gadiem kāds vēl runās latviešu valodā (pat ja šodienas cilvēkam tām šķistu svešāda un pat nepieņemama)

nē, muļķa simi, jautājums bija jāuzdod tā:

neaizgāju uz baletu jo uz brīvi viss kordebalets basām kājām saskrien zēnu tualetē

dažbrīd uznāk sajūta, ka visa tā urbšanās cauri materiālam ir vienkārši info junkie, bet reizēm - ka nelietderīga enerģijas tērēšana tam, ko visi jau zina, un ka vajag vēl tikai šito sīko detaļu, lai viss saliktos pa plauktiņiem, un liktos mierā (bībeli, bļa)

Turiet savas reputācijas augstu, uz mani neskatieties

iesakiet literatūru. Ir kāds no fantastiem vai zinātnes vēsturniekiem, kas domā par zinātnisko atklājumu secības likumsakarībām vai alternatīvajām nākotnes vēsturēm gadījumos, kad tiek pieļauts, ka viens otrs atklājums nevar tik izskaidrots citādāk kā vien nejaušības pēc? (Par nejaušību es neuzskatu gadījumus, kad atklājums noticis pateicoties pieejamajiem mērinstrumentiem vai tehnoloģijai, kas vajadzīgos mērinstrumentus ļautu radīt, vai arī aktuālo ideju fonam, kas domāšanu šāda atklājuma virzienā varētu būt iniciējis, un tamlīdzīgi.) Tipa, vai radioaktivitātes atklāšana būtu bijusi iespējama pirms Maksvela teorijām utml? Nejaušu ģēniju glorificēšana un pareizo cilvēku pareizajā vietā mīts mani arī neapmierina, lai gan šis jautājums (jā, esmu stulbs) mani pirmām kārtām tieši cilvēku dēļ saista.

uztaisīja vārdu, nopirka villu
pie sevis
un dzīvoja mūžu laimīgi

Diezgan ņirdzīgi: Ņūmeksikas pilsētiņā, kurā tolaik auga maziņš Nīls Patriks Hariss, ieradās producents no Starsearch meklēt talantīgus bērnus tipa Brodvejai un Holivudai. Pilsētiņa noorganizēja telpas, vecāki pucēja bērnus, bērni gatavoja numurus; sanāca nebijis talantu šovs. (Atcerieties Little Miss Sunshine finālu? Es kaut ko tādu iztēlojos, klausoties kā tagadējais Nīls Patriks Hariss to atstāsta.) Un tas viss bija tik nopietni, ka vecāki paši un onkuļi un tantes un vecvecāki un kaimiņi nemaz tā nevarēja tikt iekšā caur pazīšanos ar nākotnes zvaigzni, bija jāpērk biļetes par 50 dolāriem gabalā. Un tā bija tikai pirmā kārta. Balva par uzvaru bija piedalīšanās nākamajā, novada, konkursā, pēc tam - štata, un tad faktiski bija tikts iekšā aģentūras kartotēkā. Vecāki bija pilnīgi pārņemti ar to, daži bērni un maziņais Nīls Patriks Hariss arī, kurš, protams, uzvarēja pilsētiņas konkursā un uzreiz sāka gatavoties nākamajai pakāpei.
Kad pēc konkursa no Starsearch ilgi nepienāca ziņas par nākamo etapu, vecāki sazvanīja aģentūru, lai uzzinātu, ka nekāds viņu producents uz pilsētiņu nekad nav ticis sūtīts.

Un tagad es noskūpstīšu to vietu uz tava pleca, kur rokas iesauļotā daļa pāriet neiesauļotajā

mana iztēle vēl neļauj ieraudzīt pasažierus tajā bezpilota automobīļu projektā, kas tagad strauji attīstās un kam jau paredz mainīt dažādus satiksmes noteikumus un pārplānot infrastruktūru. Mana iztēle kavējas tajā sci-fi vīzijā, kurā bezpilota automobīļi ir tikai anonīmu satiksmes masu skatu dalībnieki bez konkrētiem pasažieriem gangsteriem un viņu dārgajām draudzenēm iekšā.
Tai pat laikā mana iztēle atsakās pieņemt "back to normal" konceptu, kas tik bieži kā mierinājums izskan krīzes sižetos. Neredzu, kā tas ir iespējams - jebkad atgriezties iepriekšējā normālībā.

"nature, nurture and your fault"