Pegijas · Lī · interjers

Punkt, mīļais, minūtes divdesmit biju drošs, ka esmu Mežgravās, uz dīvāna: lūk, kamīns kājgalī, lūk, tālais virtuves gals, lūk, tualete aiz galvas; un cēlos un gāju un nekas nemainīja pārliecību - visa ģeogrāfija atbilda Mežgravām, pat tumšā ainava aiz tualetes, tuoletes, loga.
Bet nākot atpakaļ, Vedjmah, tu mani nobiedēji. Nu, kas tā stāv tumšā telpā, dīvāna kājgalī, un neko nesaka pārmetoši!
Sāku saprast, ka laikam neesmu mežgravās, lai gan dīvāns turpat un viss pārējais arī. Bet tad Vedjmah vietā sāka zvanīt telefons, telefons kājgalī.
Kamēr sagrābstīju, bija jau bijuši astoņi neatbildēti zvani, punkt, mīļais, - no tēta, no māsas, no māsas. Bračka, mīļais, mēs taču tikko runājām! Tu sēdēji kājgalī, mēs runājām, lūk, tualete galvgalī, bija neērti un nepatīkami, tēma nepatīkama,bračka, es esmu pie tevis!
(Vedjmah, piedod, tevis te nav tomēr - kopš sasitu galvu, visādi brīnumi rādās.)
Tētis zvana, lūk, devītais neatbildētais zvans: ja dzīvs esot, tad tātad esot pie bračkas - ta-dā - it kā es pats jau nebūtu sapratis tikko!
Lai paņemot suņu barību pa ceļam.
Ir mazliet neērti, protams. Dīvāns īss un kļūst gaišs, un kopš tu, Punkt, mīļais, un Vedjmah, vairs neesi te, sāku saprast, ka vēl nesen, te, kājgalī bija bračka, un bija neērta un nepatīkama saruna, un es teicu: sit tagad, ja tev nepatīk tas, ko tu dzirdi.
Bet bračka nav urla, lai ko es par viņu domātu. Bail domāt par to, ko visu esmu viņam sarunājis pirms aizmigšanas, Vedjmah, mīļā. "Vai tad tu nezināji?", es bračkam prasu. Bračka, neatbildēti zvani.
Suņiem barība pa ceļam. Es visu atceros.