Zīmēšanas skolotājs uz mums kliedza, kliedza un samazināja atzīmi, ja ar stingrāku līniju akcentējām kontūras. Nav, viņš kliedza, nav dabā tādu līniju. Apveidi parādās, gaismai tos apslīdot, un tur tie arī pazūd. Kur te ir kontūra, ko, viņš prasīja, rādīdams uz antinoja vaigu. Līnija, ko jūs tur redzat, nav redzēšana, bet iedomas. Viņa paša darbi, grafikas un oforti, līdzinājās tam, kas sanāk, kad bērni paliek monētu zem plāna papīra un ar zīmuli vai krītiņu to nokopē. Apveids parādās, bet kā kopumam tam svarīga arī izsmērētā aura ap ārpus objekta kontūras. Vēl tas līdzinās arī tam, kā pavisam mazi bērni ignorē kontūrlīnijas krāsojamā grāmatā. Bet nu nesāksim tāpēc izsmērēt visu par spīti konkrētām, kaut iedomātām robežām. Mācība laikam bija tāda - zināt, ka to nav, bet par to klaji nerunāt. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |