Man ir iespēja katru dienu vairākas stundas veltīt informācijas vākšanai no austrumiem. Un es to izmantoju un jau vairāk kā gadu. Ukrainas avotus, pat Šusteru un normālo Kiseļevu es atmetu pagājušā gada vasaras beigās. Eho Moskvi, kam joprojām veltu visvairāk laika, man parādīja, ka arī no Krievijas oficiālo kanālu čerņas nav jēgas mēģināt izvilkt zīmīgus mājienus, varbūt vienīgi simboliskus un paša pārliecības ilustrējošus. Tāpēc viss turpmākais būs pilnīgi privāts vērtējums. Nekāds cits tāpat nav iespējams.
Pēc Ņemcova slekavības man Eho un Dožģa eksperti, Belkovskis, Latiņina un citi rada vēl lielāku uzticību nekā pirms tās. Tā saucamajos rietumos neviens ar savu viedokli tā neriskē, kā riskē viņi. Un viņi turpina uzdrīkstēties, turklāt nekļūstot histēriski.
Pēdējās dienās tur aktīvi komentē Putina atomkara draudus, kas tikko tika izteikti propagandas filmā sakarā ar Krimas aneksijas gadadienu. Un tas neticamā kārtā nomierināja. Minētie eksperti, un citi, un vēl citi, kas mēdz ar viņiem sēdēt vienā studijā, stāsta, ka tas ir loģisks solis - Krievija ir tiktāl degradējusies visādā ziņā, ka tai vairs nav nekā cita, ar ko blefot. Ieroču žvadzināšana, pavēlot kaujas gatavību Ziemeļu kara apgabalā tūlīt pēc Putina atgriešanās no mīklainās desmit dienu prombūtnes, ir sarūsējušu dzelžu žvadzināšana, uz ko viņa īstie adresāti nekā nereaģēja. Bet viņa īstais adresāts ir Amerika, PSRS vienīgais pretinieks, un Putinam nav citu priekšstatu par savas valsts nākotni un pasaules kārtību, kā vien atgriezties pie šī bipolārā modeļa. Un tas pilnībā balstās uz kodolarsenāla līdzsvaru. Pat ne līdzsvaru, bet abpusējas un vispārējas iznīcības draudiem. Tas ir kapitāls, ar ko urla var spekulēt, un viņš to dara. Belkovskis stāsta, ka Putins sevi uzskata par otro Staļinu un grib otro Jaltu - skaidru pasaules ietekmes sfēru sadalījumu starp varenajiem. Viņa vīzijā mēs, baltieši un pat liela daļa Eiropas, ja ne visa, protams, esam Krievijas sfērā. Un neviens no turienes ekspertiem mums šajā ziņā nekādi neglaimo. Bet varbūt glaimo tādā ziņā, ka viņuprāt mēs nekādi neatšķiramies no Londonas vai Montekarlo, vai Cīrihes, kas arī sen jau nopirktas.
Drauds ir neizglītotā sabiedrības daļa, lielākā, saprotams, bet tāda tā ir visur. Mums tiešām jāuzmanās nevis no fiziska iebrukuma iespējas, bet no propagandas ķertiem idiotiem tepat pašu mājās. Viņu provokācijas maksātnespējīgā Krievija labprāt ņemtu zem sava infokara lietussarga, bet pati šajā virzienā diez vai ko uzsāks. Parīzes slaktiņš janvārī, liberālā, sekulārā doma, geji, pat šodienas aviokatastrofa, viss viņiem noder kā idiotu bezmaksas kacināšanas instruments gan savās mājās, gan kaimiņos. Un idioti panikā sāks apsist viens otru bez jebkādas tāpat to apmaksāt nespējīgās Krievijas iejaukšanās, bet Putinam par prieku.
Es šodien noklausījos arī Bikova lekciju par Cvetājevu. Par visiem tiem skaistajiem astoņpadsmitgadniekiem, kas kara apstākļos, tāpat dzīvē vēl neko neredzējuši, ieslēdzās dzīvokļos, lasīja dzeju, pisās, jutās laimīgi, ka vairs nav represīvās sistēmas, un tā radīja jaunu, revolucionāru mākslu. Bikovs mums novēl nervozās dienas pavadīt tā.
Pēc Ņemcova slekavības man Eho un Dožģa eksperti, Belkovskis, Latiņina un citi rada vēl lielāku uzticību nekā pirms tās. Tā saucamajos rietumos neviens ar savu viedokli tā neriskē, kā riskē viņi. Un viņi turpina uzdrīkstēties, turklāt nekļūstot histēriski.
Pēdējās dienās tur aktīvi komentē Putina atomkara draudus, kas tikko tika izteikti propagandas filmā sakarā ar Krimas aneksijas gadadienu. Un tas neticamā kārtā nomierināja. Minētie eksperti, un citi, un vēl citi, kas mēdz ar viņiem sēdēt vienā studijā, stāsta, ka tas ir loģisks solis - Krievija ir tiktāl degradējusies visādā ziņā, ka tai vairs nav nekā cita, ar ko blefot. Ieroču žvadzināšana, pavēlot kaujas gatavību Ziemeļu kara apgabalā tūlīt pēc Putina atgriešanās no mīklainās desmit dienu prombūtnes, ir sarūsējušu dzelžu žvadzināšana, uz ko viņa īstie adresāti nekā nereaģēja. Bet viņa īstais adresāts ir Amerika, PSRS vienīgais pretinieks, un Putinam nav citu priekšstatu par savas valsts nākotni un pasaules kārtību, kā vien atgriezties pie šī bipolārā modeļa. Un tas pilnībā balstās uz kodolarsenāla līdzsvaru. Pat ne līdzsvaru, bet abpusējas un vispārējas iznīcības draudiem. Tas ir kapitāls, ar ko urla var spekulēt, un viņš to dara. Belkovskis stāsta, ka Putins sevi uzskata par otro Staļinu un grib otro Jaltu - skaidru pasaules ietekmes sfēru sadalījumu starp varenajiem. Viņa vīzijā mēs, baltieši un pat liela daļa Eiropas, ja ne visa, protams, esam Krievijas sfērā. Un neviens no turienes ekspertiem mums šajā ziņā nekādi neglaimo. Bet varbūt glaimo tādā ziņā, ka viņuprāt mēs nekādi neatšķiramies no Londonas vai Montekarlo, vai Cīrihes, kas arī sen jau nopirktas.
Drauds ir neizglītotā sabiedrības daļa, lielākā, saprotams, bet tāda tā ir visur. Mums tiešām jāuzmanās nevis no fiziska iebrukuma iespējas, bet no propagandas ķertiem idiotiem tepat pašu mājās. Viņu provokācijas maksātnespējīgā Krievija labprāt ņemtu zem sava infokara lietussarga, bet pati šajā virzienā diez vai ko uzsāks. Parīzes slaktiņš janvārī, liberālā, sekulārā doma, geji, pat šodienas aviokatastrofa, viss viņiem noder kā idiotu bezmaksas kacināšanas instruments gan savās mājās, gan kaimiņos. Un idioti panikā sāks apsist viens otru bez jebkādas tāpat to apmaksāt nespējīgās Krievijas iejaukšanās, bet Putinam par prieku.
Es šodien noklausījos arī Bikova lekciju par Cvetājevu. Par visiem tiem skaistajiem astoņpadsmitgadniekiem, kas kara apstākļos, tāpat dzīvē vēl neko neredzējuši, ieslēdzās dzīvokļos, lasīja dzeju, pisās, jutās laimīgi, ka vairs nav represīvās sistēmas, un tā radīja jaunu, revolucionāru mākslu. Bikovs mums novēl nervozās dienas pavadīt tā.