Tas viss ir tiesa, ko avīzēs raksta mūzikas skolotāji un viņas profesionāļi, sašusdami par mūzikas apmācības ņemšanu ārā no vispārējās izglītības programmām vai arī tās vienaldzīgu nefinansēšanu. Lūk, tas tiešām apzog bērnus un atņem viņiem iespējas, un nevis ētikas stundas un papildu angļu valoda. Kā bijušais bērns varu apliecināt. Man mazliet paveicās, jo izrādījās, ka ir balss, tāpēc turēja ciet, un neļāva nepiedalīties korī, kas pārauga tādā kā pieradumā, bet nepaveicās, jo kā bonusu par piedalīšanos nespieda apgūt teoriju un varbūt arī kādu instrumentu. Tagad to uzskatu par nopietnu trūkumu. Pat par atpalicību. Man nebija jākļūst par mūziķi, un es arī nekļuvu, bet kā notiekošajam kaut cik līdzi domājošs, es redzu, ka vienā būtiskā īstenības sadaļā es nevaru būt līdzvērtīgs sarunu biedrs. Ar visu amatierkorista un vienkārši atvērtu ausu treniņu varu kaut ko nojaust intuitīvi, bet līdz galam saprast nevaru. Tāpēc tas viss ir tiesa, par ko viņi sašūt. Bet tad viņi ņem un paši diskreditējas, kā šīvakara virsdiriģents dziesmusvētku kopmēģinājumā. Atcerieties, viņš saka, ka latvieši ar dziedāšanu panāca to, ko citas tautas ar šaušanu un karošanu. Šī ļaunā, jo aprobežotā, īstenību pazemojošā mīta tiražēšana liek man viņu uzskatīt par nepilnīgu. Jādzied ir, bet ne jau tāpēc. |