Nav skaidrs, vai kādam ir zināms, kā tiek piešķirta nobela prēmija literatūrā. Tas ir - skaidrs, ka piešķir speciālā ceremonijā, bet kā izvēlas, nav zināms. Tāpat nav zināms, par ko tieši Kavabatam Jasunari, jo kā internetā ziņo zinātāji, tulkojumi ir tulkojumi ar visu, kas tajos pazūd, un viņa diplomā nekas konkrēts netiek pamatots. Savu, manuprāt, visīpašāko viņa darbu vispār nav saprotams, par ko uzskatīt, jo 30tajos gados sākto īsstāstu sekvenci par Šimamuras braucieniem uz sniegu valstību viņš vairāk papildināja, laboja, bet īsi pirms savas nesaprotamās pašnāvības 40 gadus vēlāk radikāli saīsināja no ~200 lappusēm uz divām. Globāli tulkotais variants tad sanāk pusdarbs, par ko latviešu versijas autors Katajs saka: "vērojot sniega kupenas, japāņi domā ne tikai par dabas skaistumu, bet atceras savus tuviniekus un draugus". Vēl viņš kaut kur saka, ka bezgalīgais dabas skaistums ir burtisks, vai kaut kā tā. Un tur tiešām nekā tāda nenotiek, tajā sniegu valstībā, notikumi netiek paskaidroti, jūtām nav nākotnes, neviens nav pārliecināts par to, ko dara, un daba nav nekāda zīme. gan Kobajaši Jānis, gan Santa norādīja, ka Katajs protagonista vārdu tulkojis neprecīzi. Abi arī izskaidroja tā nozīmi, bet to es vairs neatceros, jo nav svarīgi. |
"Nelipīgās slimības top jo dienas jo vairāk pazīstamas, ārstēšanās vairāk ar "vejetabiliskiem" līdzekļiem. Ārstu nosacījumi gluži vienkārši, kā, piemēram, tiklīdz satrūksties, tad nospļaujies un izmīzies (kā aitas). Kad tas nepalīdz, tad vainīgais visa lēruma cēlējs. Vajag apcirpt [matus] un slimajam vai nu iedot iedzert, vai to apkvēpināt. Ja nu tas nelīdz, tad "anatomiskie" līdzekļi top lietoti. [..] Pārraušanās, kā jau minēju, ceļas vairāk no grūtiem darbiem, kuŗa vairāk ārstējama caur braucīšanu, un tā joprojām." Straubergs K. - Latviešu buŗamie vārdi, II sēj., Kaitēšana un dziedināšana, 734.lpp, Latviešu folkloras krātuves izdevums, Rīga, 1941. |