Pegijas · Lī · interjers

no rīta viņi sēdēja pie pusī laundža uz pašas maliņas, tādus nosaukumus ir kauns izlasīt, tāpat kā ir kauns to vietā, kas runā muļķības vai aiz galējas nabadzības vairs nekautrējas staigāt ar pliku pakaļu. rīgā ir skaistas meitenes, vai jūs to saprotat? nē, viņš nesaprot, otrs nez kāpēc rūgti atbildēja par abiem, lai gan varēja taču piekrist. kāpēc tad nesaprotu? saprotu gan. iestājās pilna pauze ar pārdomām par tikko noskaidroto, un tikai pēc tās pirmais turpināja. bija laiks, kad es katram skaistumam skrēju pakaļ, bet tagad mani interesē tikai iekšējais, ja jūs mani saprotat. es tevi saprotu, otrs šoreiz piekrita adekvāti. no pusī laundža iznāca skaistās rīgas meitenes nostriļīt pa cigaretei. ezītis, lācēns un zaķēns iekšēji saviebās par tādu takta trūkumu. alus izrādījās izdzerts un doma pārtrūkusi.

nepanesu skandālus. katrreiz ir bail staigāt garām tiem kaimiņiem, kuri bieži nepieklājīgi skaļi risina savu nelaimīgo dzīvi. vienmēr ar šausmām tad iedomājos, ka viņi tāpat kā viens otru sāktu ienīst arī mani, ja pamanītu, ka esmu to dzirdējis. kad viņi guļ vai nav mājās, viņu vietā mani ienīst viņu pretīgais sunītis. kad rīta agrumā viņš atkal sāka plosīties, tas pēkšņi šķita tik galēji nekrietni pret visiem, kas pelnījuši vēl mazliet miega un atpūtas, pirms jūgties atpakaļ savās nelaimīgajās dzīvēs, ka nenoturējos, paķēru un sviedu viņam šauju ceļmalas grants. "tas gan nebija zolīdi, kaimiņ," no akla loga atskanēja miegaina saimnieces balss - mūsu pirmā saziņa 15 gadu laikā, kopš viņi te dzīvo. tagad tātad viņi var ienīst mani pamatoti, ja?

viņiem ir godalgots sakoptākais dārzs pagastā. vienmēr tāpēc jūtos neomulīgi latvijas sakoptākajos dārzos.