nepanesu skandālus. katrreiz ir bail staigāt garām tiem kaimiņiem, kuri bieži nepieklājīgi skaļi risina savu nelaimīgo dzīvi. vienmēr ar šausmām tad iedomājos, ka viņi tāpat kā viens otru sāktu ienīst arī mani, ja pamanītu, ka esmu to dzirdējis. kad viņi guļ vai nav mājās, viņu vietā mani ienīst viņu pretīgais sunītis. kad rīta agrumā viņš atkal sāka plosīties, tas pēkšņi šķita tik galēji nekrietni pret visiem, kas pelnījuši vēl mazliet miega un atpūtas, pirms jūgties atpakaļ savās nelaimīgajās dzīvēs, ka nenoturējos, paķēru un sviedu viņam šauju ceļmalas grants. "tas gan nebija zolīdi, kaimiņ," no akla loga atskanēja miegaina saimnieces balss - mūsu pirmā saziņa 15 gadu laikā, kopš viņi te dzīvo. tagad tātad viņi var ienīst mani pamatoti, ja?