zin, kā bija? (gadījās te ieskatīties miskastē - kad muti kustina krieviski, dublē latviski un subtitrē atkal krieviski, tas pēc tāda farsa izskatās, ka ozoļina var zodam tricot no ādas izlīst - ņeverju!) Tātad 2000.gadā 3 dienas pirms jāņiem es lido vērmanītī saindējos ar majonēzes salātiņiem (kad saindējas ar ēdienu, to pamana diezgan drīz, tapēc nav grūti lokalizēt cēloni). Trīs dienas tātad novēmu pa mājām karsonī, bet uz jāņiem tik un tā ārkārtīgi gribējās. 23.datuma rītā iedvesu sev, ka kļūst labāk un var braukt. Vilciens Rīga - Lugaži bija pārbāzts, temeperatūra ārā ~30°, salonā 45°. īsi sakot, pārvācos uz tamburu nosēdos trepītēs ar seju pret "neatbalstīties/automātiskas durvis" un turpināju dehidratēties (turpmāk tekstā - [..]) maisiņā, kurā iepriekš bija savistītas plavkas un dvielītis. Uz viesību vietu no stacijas Ieriķi bija 12km kājām jāiet. Es toreiz vēl nesmēķēju un man nebija mobīlā telefona. Sarunājām, ka mani negaida, pats kaut kā aiziešu, bet meitene vārdā Daila pieteicās palikt. [..] Visā kompānijā pazinu tikai vienu dalībnieku, un tā nebija meitene vārdā Daila. Pārējie nolēma solidarizēties un nelikās par mani ne zinis visu nakti. Pareizi darīja [..] Bija paredzēts, ka visi tur jāņos kā minimums dienas četras, bet no rīta meitene vārdā Daila paziņoja, ka viņai noteikti jāiet atpakaļ, jo darbs gaida. Klusām acīm teicu, ka pavadīšu viņu. No vakardienas ilgā gājiena meitenei vārdā Daila bija noberztas kājas, jo viņa strādāja kafejnīcā Mednieka Ligzda, un uz nez ko cerēdama, bija saģērbusies kā uz diseni - blūzē, minisvārkos un siksniņkurpēs uz papēža. Aizdevu viņai savas kedas un ilgi gajām atpakaļ. Visi jutās atviegloti un es arī. |