Pegijas · Lī · interjers

Nemaz nevēršu aizkarus vaļā. Aizejoša diena ir kā vilciens. Domāšu par šobrīdi kā par rītdienu, nevis vakarnakti.

Bieži ir tā, it kā es vienīgais nezinātu kādu vienkāršu, funkcionālu patiesību, kas citiem varbūt ielikta jau šūpulī, pielēkusi reizē ar bērnības traumu, iemācīta skolā vai ģimenē, izsāpēta pirmajās reizēs, iegūta reizē ar briedumu un tamlīdzīgi. Šī vienkāršā funkcionālā patiesība var būt diegs, uz kā saver krelles, vai divriteņa ķēde, vai piekaramā atslēga, es nezinu, bet bez tās es esmu žēlojams atpalicējs, jauks, bet nederīgs.