Pegijas · Lī · interjers

Šeit* un mazliet turpmāk ekspromta atstāsts latviešu valodā savam priekam.
"Es noteikti, tu dzirdi? Es noteikti", teica Lācēns. Ezītis pamāja. "Es noteikti, lai kas arī notiktu, pie tevis atnākšu. Es vienmēr būšu tev blakus."
Ezītis klusām acīm raudzījās Lācēnā un neteica ne vārda.
"Nu, kāpēc tu klusē?"
"Es ticu", Ezītis teica.
Ezītis iekrita vilkubedrē un nosēdēja tur nedēļu. Viņu nejauši atrada Vāverīte: skrienot garām, viņa sadzirdēja vārgu Ezīša balstiņu.
Lācēns nedēļu mežā meklēja Ezīti, no kājām krisdams, un pēc tam, kad pie viņa atskrēja Vāverīte, izcēla Ezīti no bedres un atnesa mājās. Ezītis gulēja, līdz degunam ietīts segā, un klusām acīm raudzījās Lācēnā.
"Neskaties uz mani tā", teica Lācēns: "es nevaru, ka uz mani tā skatās."
Ezītis aizvēra acis.
"Lūk, tagad tu izskaties kā miris!"
Ezītis atvēra acis.

Ezītis atvēra acis.
"Pasmaidi," Lācēns teica. Ezītis pamēģināja, bet sanāca vāji.
"Tagad es tevi dzirdīšu ar buljonu," Lācēns teica. "Vāverīte atnesa svaigas sēnītes, es uzvārīju buljonu." Viņš ielēja buljonu tasītē un pacēla Ezīša galvu.
"Nē, tā ne," Lācens teica. "Tu apsēdies!"
"Nevaru," sacīja Ezītis.
"Es tevi uz spilvena atbalstīšu. Lūk, tā."
"Man ir grūti," sacīja Ezītis.
"Pacieties." Lācēns pieslēja Ezīti ar muguru pret sienu un pabāza apakšā spilvenu.
"Man salst," sacīja Ezītis.
"Tūlīt, tūlīt," Lācēns uzrāpās bēniņos un ietina Ezīti kažokā: "kā gan tu nenosali! Naktis taču tik aukstas!", Lācēns bubināja.
"Es lēkāju," sacīja Ezītis.
"Septiņas dienas?!"
"Es lēkāju naktīs."
"Un ko tu ēdi?"
"Neko," sacīja Ezītis. "Tu iedosi man buljonu?"
"Ak, jā! Dzer," Lācēns teica. Ezītis iedzēra dažus malciņus un aizvēra acis.

Ezītis iedzēra dažus malciņus un aizvēra acis.
"Dzer, dzer!"
"Piekusu", sacīja Ezītis.
"Nē, dzer!" Un Lācēns sāka dzirdīt Ezīti ar karoti.
"Nevaru vairs."
"Par mani."
Ezītis nostrēba malciņu.
"Par Vāverīti!"
Ezītis iedzēra.
"Par Zaķi! Ja tu zinātu, kā viņš palīdzēja!"
"Pag," sacīja Ezītis. "Atvilkšu elpu."
"Iedzer par Zaķi, viņš centās." Ezītis iedzēra.
"Par Kāmīti!"
"Un ko tad Kāmītis izdarīja?"
"Neko. Katru dienu atskrēja un apjautājās."
"Lai tad pagaida. Nav spēka," sacīja Ezītis.
"Šad tad pat no rīta atskrēja," Lācēns teica, "ieēd karotīti." Ezītis norija.
"Un tagad par Ūpi!"
"Kāds tam sakars ar Ūpi?!"
"Kā kāds? Nē, par Ūpi tu izdzersi trīs karotes!"
"Kāpēc gan?"
"Es taču uz viņa trīs naktis lidoju. Tevi meklējām."
"Uz Ūpja?"
"Kā tad!"
"Melo," sacīja Ezītis.
"Kā es te stāvu!"

"Kā es te stāvu!"
"Kā gan tu tiki viņam mugurā?"
"Zini,cik viņš stiprs? Uzsēdos viņam kaklā un lidoju.Kaut tu būtu redzējis,kā Zaķis izbijās!"
"Kā?"
"Iedzer,tad pateikšu." Ezītis izdzēra trīs karotes pēc kārtas un atkal aizvēra acis.
"Kā?", viņš pajautāja.
"Kas?"
"Kā Zaķis no jums izbijās?"
"Ā,Zaķis? Iedomājies tik! Es lidoju,te pēkšņi - viņš! Ņem vēlvienu karotīti. Paklau, kā smaržo! Uh!" Ezītis iedzēra.
"Nu,re. Sēž, ausis groza. Te pēkšņi - mēs."
"Ar Ūpi?"
"Nu ja. Viņš kā palēcās, kā pamuka! Ūpis tik tikko kokā neieskrēja! Aiziet par Ūpi!"
"Nē, es nemaz vairs nevaru," sacīja Ezītis. "Es apgulšos,labi?" Lācēns nolika Ezīti atpakaļ un apsedza ar kažoku.
"Kā ir?", Lācēns vaicāja, "silti?"
"Mhm," teica Ezītis, "bet par Ūpi tu izdomāji, vai ne?"
"Tu ko! Lūk, atveseļosies, kopā palidosim."
"Palidosim," teju dzirdami teica Ezītis.

Pār pirmo sniegu pie Lācēna atjoza Zaķis.
"Lācēn, tu esi pats labākais no visiem, ko es zinu!", teica Zaķis.
"Un Ezītis?"
"Ezītis arī ir labs, bet tu - vislabākais!"
"Kas ir ar tevi, Zaķi! Tu piesēdi, nomierinies. Ko tu lēkā?"
"Es šodien pamodos un sapratu," teica Zaķis, "ka labāka par tevi uz pasaules nav!"
Ienāca Ezītis.
"Sveiks, Lācēn!", viņš sacīja, "sveiks, Zaķi! Kāpēc jūs sēžat mājās, kad ārā tāds sniegs!"
"Es posos doties pie tevis," teica Lācēns, "bet atjoza viņš un saka, ka es esot vislabākais."
"Tas tiesa," sacīja Ezītis, "vai tad tu nezināji?"
"Viņš ir vislabākais, vai ne?", teica Zaķis.
"Kā tad!", Ezītis uzsmaidīja Lācēnam un apsēdās pie galda. "Iedzersim tēju!"
Un viņi dzēra tēju.
"Paklausieties, ko es šodien nosapņoju," Zaķis teica: "bija tā, it kā es mežā būtu palicis gluži viens. It kā neviena, neviena nebūtu...

"It kā neviena, neviena nebūtu - ne putnu, ne vāveru, ne zaķu, neviena. "Ko gan es tagad iesākšu?", es nodomāju sapnī. Un sāku iet pa mežu. Bet mežs - viss sniegā un nav neviena. Es šurp, es turp, trīsreiz visu mežu apskrēju, nu nav ne dvēseles, iedomājieties!"
"Baisi," sacīja Ezītis.
"Aha," teica Lācēns.
"Un pat pēdu nav," teica Zaķis, "bet debesīs - vate."
"Kā? Vate?", pajautāja Ezītis.
"Lūk, tā. Vatēta, bieza debess. Un klusums. Tā, it kā zem segas."
"Kā tu zini, ka klusums?", pavaicāja Lācēns.
"Es kliedzu. Iekliedzos un ieklausos... Klusums."
"Nu, nu! ", sacīja Ezītis.
"Un tad, un tad..."
"Kas tad?"
"Un tad... Iedomājaties? No vecā celma apakšas, tā, kas mežmalā..."
"Aiz kalniņa?"
"Nē, pie upes. No vecā celma apakšas, tā, kas mežmalā pie upes, izlīda..."
"Nu tak!", teica Lācēns.

"Nu tak!", teica Lācēns.
"Tu," Zaķis teica, "Lācēn!"
"Ko gan es tur darīju, zem celma?"
"Tu labāk pajautā, ko tu darīji, kad izlīdi!"
"Un ko es darīju?"
"Tu izlīdi un klusi klusītiņām teici: "Nebēdā, Zaķi, mēs visi esam vieni.", pienāci man klāt, apķēri un piespiedi pieri pie pieres... Un man kļuva tik labi, ka es apraudājos."
"Un es?", pajautāja Lācēns.
"Tu arī.", teica Zaķis. "Stāvam un raudam."
"Un es?", pajautāja Ezītis.
"Tevis tur nebija," teica Zaķis, "vairs neviena nebija. Iedomājies?" Zaķis pagriezās pret Lācēnu: "Tukšs mežs, vatēta debess, ne-vie-na, un mēs stāvam un raudam."
"Tā nemēdz būt," sacīja Ezītis, "man noteikti bija jāparādās."
"Bet tas taču ir sapnis!", teica Lācēns.
"Tik un tā. Lūk, jūs raudājāt un nepamanījāt, kā es iznācu no krūmiem. Iznāku, stāvu, skatos - jūs raudat..."

"Iznāku,stāvu,skatos - jūs raudat, nu, domāju,raud, tātad ir iemesls, nolēmu netraucēt."
"Tevis nebija," teica Zaķis.
"Biju gan."
"Nebiji!"
"Bet es saku, ka biju!", sacīja Ezītis: "es tikai negribēju jums traucēt raudāt."
"Kā tad, ka bija," teica Lācēns, "es viņu ar acs kaktiņu redzēju."
"Kāpēc tad tu man neteici?", teica Zaķis.
"Es redzēju, ka tu esi apjucis. Vispirms, domāju, nomierināšu, un pēc tam pateikšu. Bet pēc tam - ko tur vairs runāt! Ezītis, viņš taču vienmēr ir kopā ar mani."
"Bet manuprāt mēs visi tur bijām vieni.", teica Zaķis.
"Tev tikai tā šķita," sacīja Ezītis.
"Rēgojās," teica Lācēns.
"Ja jau tā, tad kas man bija līdzi?"
"Vai tad tev kaut kas bija līdzi?"
"Aha."
"Kulīte," sacīja Ezītis.
"Ar burkāniem," sacīja Lācēns.
"Pareizi!", teica Zaķis. "Jūs zināt, kas jūs man esat? Jūs man esat visvislabākie uz pasaules!

Igauņu arhitektiem Venēcijas Arhitektūras biennāles rīkotāji devuši atļauju īstenot ideju — savienot Krievijas un Vācijas paviljonus ar gāzes vadu.