Pegijas · Lī · interjers

"Nu tak!", teica Lācēns.
"Tu," Zaķis teica, "Lācēn!"
"Ko gan es tur darīju, zem celma?"
"Tu labāk pajautā, ko tu darīji, kad izlīdi!"
"Un ko es darīju?"
"Tu izlīdi un klusi klusītiņām teici: "Nebēdā, Zaķi, mēs visi esam vieni.", pienāci man klāt, apķēri un piespiedi pieri pie pieres... Un man kļuva tik labi, ka es apraudājos."
"Un es?", pajautāja Lācēns.
"Tu arī.", teica Zaķis. "Stāvam un raudam."
"Un es?", pajautāja Ezītis.
"Tevis tur nebija," teica Zaķis, "vairs neviena nebija. Iedomājies?" Zaķis pagriezās pret Lācēnu: "Tukšs mežs, vatēta debess, ne-vie-na, un mēs stāvam un raudam."
"Tā nemēdz būt," sacīja Ezītis, "man noteikti bija jāparādās."
"Bet tas taču ir sapnis!", teica Lācēns.
"Tik un tā. Lūk, jūs raudājāt un nepamanījāt, kā es iznācu no krūmiem. Iznāku, stāvu, skatos - jūs raudat..."