vaimanuvaimanuvaimanuvai! un es vēl ik pa brīdim sūkstos par negatīvu testiņu... labi vien ir.

Man tā ir lielizmēra trauma. Smuks, jauks, tumššokolādīgbrūns kaķītis.

Riebīgi. Ja nu bērns ir pavisam mazs, no vienas puses, pagrūti viņam ko pārmest, un tomēr.

Te skolas vecuma skuķēns, un tādam tomēr būtu jau jāsaprot un jāizjūt, kā var un kā nevar izturēties pret citām dzīvajām radībām.

Nu, tad tas jau ir vienkārši atbaidoši. Un ne jau tikai tādēļ, ka ja kāds ir ko darījis mazākajam no tiem, tas ir to darījis man, bet - patiesi, ja dzīvība pati par sevi kādam nav svēta jau tajā vecumā, tas nemainīsies nekad.

Žēl, bet fakts.

Tā rodas maniaki.

Ne obligāti. Vienkārši stulbi un truli cilvēki.
Lai gan savā ziņā tādus varētu nosaukt arī par maniakiem.

Bet kaut kādas sadistiskas tās sodīšanas metodes.. Manējais tiek sodīts, uz 10 min ieliekot virtuvē vienu pašu. Pēc tam tik mīļs, tik labs, ka ne nopriecāties.. :D

//Rīt negribat iziet tautās vakarā?

Bet kā var nožņaugt kaķīti? Kā var nejust, ka tas dzīvnieciņš cīnās, ka nevar vairs paelpot, ka nomirst?

//Var jau it kā. Kas padomā?

Nezinu. Man dzīvnieciņus sabrauktus žēl vairāk nekā notriektu cilvēku, kuriem kāja mētājās kādus 5 metrus tālāk nekā pārējais rumpis. Par sabrauktām stirniņām man vispār bimbājamais nāk virsū.
Bet tur noteikti jābūt kaut kādai daļai vainas audzināšanā..

//Nekas tāds konkrēts it kā nav. Neesmu skatījusies, ko piedāvā Depo un Studentu klubs(ko es izdarīšu, kad būšu uzdrukājusi pēdējo mājas darbu Matemātiskajā lōģikā). Uz Hamletu katu kā vēl neprasās..

Jā.

//Nekur nekā nav.

//Galīgi neforši. Es vēl padomāšu..

//Nu padomā.

Par šādu iespēju domāt ir pat ļoti netīkami, taču - un ja nu? Ja nu tomēr ir justs, un pat gluži labi saprasts, kas tiek darīts, un kas notiek?

Tad tas ir vēl daudzkārt šausminošāk.

Jo vairāk tādēļ, ka šādu iespēju izslēgt nu nekādi nav iespējams, lai kā gribētos.

Diemžēl, bet tā gan ir.

man laukos dzīvo viena ģimenīte(viņi tur mitinās tik tādēļ, lai māju neviens neizlaupa un tā tālāk) un viņiem ir meita, nezinu, kādus četrus gadus veca. uzmetusi ķieģeli uz trusīšiem, četri miruši. nolējusi kaķēnu ar zeļonku - nabadziņam pat kaut kādi ādas apdegumi no tā tagad+kā sīkā viņam tuvojas, kaķēnam bez maz vai panikas lēkme.
bet izskatās viņa kā tāda tipiskā pasaku princesīte - zilām acīm un blondiem, čirkainiem matiem.

Tie mazie bērni dažkārt ir tādi drausmoņi. Ir jau patiesībā visiem bērnībā kaut kādas pamocīšanas un dzīvnieciņņurcīšanas tieksmes, bet dažiem tas izpaužas pagalam briesmīgi.