Šodien veikalā izlasīju "dzimtās plūmes", lai gan patiesībā tur bija rakstīts "dzeltenās plūmes".
Bet vispār visai tīksmīgi atceros, kā, vēl sīcis būdama, mēdzu uzrāpties uz taburetes pie virtuves izlietnes un spēlēties ar netīrajām krūzītēm un karotēm, vadot savu pavārmākslas raidījumu, kā vakaros pie spoguļa izspēlēju lielās teātra drāmas, abus galvenos varoņus tēlodama pati, kā drēbju skapī biju ierīkojusi sev midzeni uz ziemas jaku un kažoku kārtas (tur pat bija ievilkta elektrība un no iekšpuses pieskrūvēts krampītis) un kā pēc vecāku aizmigšanas tur gāju gulēt un tad nakts vidū rāpos laukā, lai no rīta atrastos savā gultā, kā jau kārtīgam bērnam pieklājas, kā niknuma lēkmēs mēdzu pret sienām mētāt ķeblīšus, pret plīts stūri triekt bļodiņas un sirsnīgi dauzīt nekad neskanošo klavieru taustiņu. Kad tā padomā, man par ļaunu nebūtu nākušas kaut kādas anger management nodarbības vai kaut kas tāds. Mūsdienās visas dusmas laikam būs pārgājušas uz sarkasmu, kā citādi lai manu dažkārt flegmatisko mieru izskaidro.
Tā, bet tagad esmu iepilinājusi savā tizlajā acī (un vienlīdzībai otrā arī), ar kuriozīnu sasmērējusi visu, kas bija smērējams (un kā atklājās, esmu pamanījusies nozilināt labās rokas ceturto pirkstu; un tad vēl brīnos, ka sāp) un, kamēr vēl pirms gulētiešanas atceros, reiz taču jāpieķeksē tie apsolītie linki.
Links mīļumiņam par maziem tizlenīšiem
un
links skruļļdupsim par maziem puisīšiem. (Un pirms tu sāc sprēgāt, tam nav nekāda (tieša) sakara ar dupšiem; es tā vienkārši saucu skruļļainus cilvēkus, ja. Viss.)