Nedaudz mainījusies perspektīva, un tagad ik pa brīdim spēju sevi iztēloties kā perfektu karjeras sievieti, kas
valkā pieguļošas baltas blūzītes ar vismaz divām no augšas atpogātām podziņām, šaurus svārkus garumā līdz celītim, bet ar pamatīgu šķēlumu gandrīz līdz ļoti stratēģiskai vietai, zeķes ar tumšu vīlīti mugurpusē un satriecošas kurpes uz tikpat satriecoši augstiem papēžiem,
dzīvo kopā ar izlutinātu kaķi ērtā divistabu dzīvoklī kaut kur ne pārāk tālu no civilizācijas,
braukā ar mazu, elegantu mašīnīti,
vakariņas visbiežāk nevis gatavo pati, bet gan pa ceļam uz mājām paķer no kādas ēstuves,
regulāri sazvanās ar vecākiem,
brīvdienās uzliek ķiveri, sēžas uz sava moča un migrē uz ne tik blīvi apdzīvotām vietām,
vismaz reizi mēnesī ar draudzenēm pilnā skaitā savācas uz pasēdēšanu un
reizi pa reizei ved mājās piemīlīgus, šauras džinsenes valkājošus, melnmatainus un melnacainus puisīšus.