Un kas gan gulēšanā lekcijās būtu tik slikts? Miegs nāk tik ļoti, tik pamatīgi, tik nopietni, ka gulēt varētu vienmēr un visur, bet negribu atļauties - es miegā vaidot un ņurdot. Runāju retāk, un to parasti pati arī atceros, bet vislabāk man patīk tā reize, kad pamodos raudam. Dīvaini jauka sajūta.
Un tagad ieraušos gultā, pēdas pārkaru pār malu, lai pavalkātās čības nepiegružo segu, un guļu. Un zinu, ka aizmigšu, ja tā palikšu, bet ir tik labi. Galva pavisam dulla, dulla, dulla, un jo vairāk to atkārto, jo patiesāk tas kļūst, bet iekšās tāds bardaks, ka nav miera. Jādomā par vajadzīgu matu nopindzelēšanu, par manu raibo muguru (un dīvaini - uz sejas vasarraibumi tikpat kā neveidojas un pēdējos gados saulē īpaši neesmu līdusi; no kurienes mugurraibumi?), par stīpotām galvām un plīstošiem vēderiem, par desmitiem sīkumu un to, kā man ausīs džinkst.
Un pēc tā visa gribas mest lepnību pie malas un kādam aizsūtīt "Why won't you write me anymore?", bet tās ir tikai vēlas nakts muļķības un pāries. Patiesībā vēl nav vēls, un viss tikai sākas. You keep telling yourself that.