Gandrīz šķiet, ka pāri ielai, trešajā un ceturtajā stāvā, neviens nedzīvo. Nekad nav gaismas, nekad nenokustas aizkari, nekad kāds nepieiet pie loga, vienmēr tikai tumsa un nekas. Piektais stāvs toties ir kaut kā mājīgi pierasts, pašā galā virtuve, kur reti kāds parādās, un tad mistera Pāri-ielai-smēķētāja istaba. Vakaros tur vienmēr ir gaisma un pa spraugu starp aizkariem var redzēt uz skapja uzliktu globusu, un visai regulāri pats istabas iemītnieks atver logu un izliecas ārā, lai uzsmēķētu.
Vēl man patīk ceturtā stāva dzīvoklis ēkā, kas ir šķērsām pāri autostāvvietai. Tur ir tie feinie vienrūts logi, tikai viena liela stikla loksne un nekādu krustām-šķērsām plastmasu, kas to sadalītu, un nav aizkaru. Kas ir pats dīvainākais, katrā istabā parasti ir pa vienam cilvēkam, tādas trīs dzīves saliktas rindiņā, bet vēl neesmu manījusi, ka tās kaut kā savā starpā pārklātos; toties pašā malējā logā reiz sauļojās apburoši ruds kaķis. Un kaut kā vienmēr šķiet, ka visi tie cilvēki, katrs savā istabā, ir neglābjami vientuļi. Katru vakaru viņi ir tur, noteikts skaits gaismas stundu, tad lampas pa vienai tiek izslēgtas, un tad atkal viss no jauna.
Cerams tikai, ka kaut kur pretējās mājās nedzīvo vēl viens tāds novērotājs, kas būtu pamanījis, ka vakaros parasti aizvelku tikai vienu pusi biezo aizkaru, ka gaisma man ieslēgta līdz vēlai naktij, ka vasarā rāpos uz palodzes sēdēt, ja bija pērkona negaisi, ka ik pa brīdim piestutējos pie palodzes un pablenžu svešos logos. Garlaicīgi taču.
Vēl man patīk ceturtā stāva dzīvoklis ēkā, kas ir šķērsām pāri autostāvvietai. Tur ir tie feinie vienrūts logi, tikai viena liela stikla loksne un nekādu krustām-šķērsām plastmasu, kas to sadalītu, un nav aizkaru. Kas ir pats dīvainākais, katrā istabā parasti ir pa vienam cilvēkam, tādas trīs dzīves saliktas rindiņā, bet vēl neesmu manījusi, ka tās kaut kā savā starpā pārklātos; toties pašā malējā logā reiz sauļojās apburoši ruds kaķis. Un kaut kā vienmēr šķiet, ka visi tie cilvēki, katrs savā istabā, ir neglābjami vientuļi. Katru vakaru viņi ir tur, noteikts skaits gaismas stundu, tad lampas pa vienai tiek izslēgtas, un tad atkal viss no jauna.
Cerams tikai, ka kaut kur pretējās mājās nedzīvo vēl viens tāds novērotājs, kas būtu pamanījis, ka vakaros parasti aizvelku tikai vienu pusi biezo aizkaru, ka gaisma man ieslēgta līdz vēlai naktij, ka vasarā rāpos uz palodzes sēdēt, ja bija pērkona negaisi, ka ik pa brīdim piestutējos pie palodzes un pablenžu svešos logos. Garlaicīgi taču.
2 | +