Dzelzs lēdija, koka gabals, the morbid dungeon kid, hameleons, briļļu čūska, susļiks apaļģīmis; nez, kas gan tiem visiem būtu kopīgs. Visi ir apbrīnojami maitasgabali. Bet nē, nē jau, visas problēmas ir ārišķīgas, nekas tāds, ar ko nevarētu tikt galā.

Mīļotajiem vecākiem prātā nāk visādas nelabas idejas, man vislaik stingri jāseko līdzi, ka nepalaižu nevietā muti, bet gan pārdzīvosies. Varēja jau gan domāt, ka ar to vienu reizi pietiks, lai izkliedētu pārliecību, ka "man patīk meitenes", bet redz, ka nekā.

Un lai cik saprotoši būtu sirdsmīļie draugi (nav sarkasma, nu nav, tiešām), visi tomēr cenšas viens otru iebīdīt kādā rāmītī. Varētu gauži pavaimanāt par to, kādēļ gan neviens mani nesaprot, bet ne jau es pati labāka.