Rītu sāku ar telefona zvanu ārstei, kura man paziņoja, ka stāvoklī neesmu.
Kas, lai gan labi un jauki, tomēr bija absolūti nesaistīti ar to, kāpēc vispār zvanīju. Bet lai nu būtu. Sīkumi, vai ne.

Un tad vēl vai nu pilnmēness vai arī pms, bet šodien uznāca milzu gribulis pēc kāda nebūt aprūpējamā uz vienu dienu (un ne jau tāda, kāds pirmajā rindkopā domāts). Zinkā, dzirdīt ar tēju, piebarot ar svaigiem piražokiem, uzklausīt bēdas un sāpes un varbūt pat piedāvāt kādu vairāk vai mazāk derīgu padomu.
Varētu jau domāt, ka vai gan tādam nolūkam vīrs nav domāts (hā hā), bet tas tomēr nav gluži tas.
(Tas ir labāk, bet, kā jau zināms, tā labākā esību ne katru dienu ir iespējams pareizi novērtēt.)