Vakar pāris stundu laikā, šķiet, noēdu mēneša devu cukura, bet ko padarīsi, ja vīramāte no fāterlandes atved visgaršīgākās sūķenes, ko jebkad gadījies pagaršot.

On a completely unrelated note, esmu pievienojusies tiem nelaimīgajiem, kas kaut reizi ir pazaudējuši savu bankas karti.

Un vispār, būtu pēdējais laiks ieviest kādus nebūt pretstresa un pašmotivācijas pasākumus, ibo nu jau pārāk izteikti netieku ar sevi galā. Kaut vai ar to pašu lamāšanos un aizkaitināmību - lieliski apzinos, ka nekad neesmu bijusi sterilākās leksikas un bezgalīgākās pacietības iemiesojums, bet nu līdz šim vēl nebija gadījies tā, ka televizors liek nobļauties "sučka, bļe" un izslēgt visu to pasākumu nafig. Nervi, nervi.

Savukārt par pozitīvo - šodien tika iepirktas visskaistākās tapetes lielajai istabai, so hurray for that.