Ak, mazie nabadziņi, - darba večiem (kuri, jāpiebilst, strādā tikai un vienīgi ar visvisādām smagajām tehnikām) sāpot galvas no manas mūzikas. Poor babies.

Starp citu, es taču pirms pāris dienām atklāju vēl vienu lietu, ko pievienot teju nebeidzamajam mani tracinošo lietu sarakstam - tas, ka nepiederošas personas skaita naudu manā maciņā. Paldies par rūpēm, protams, bet ar šo atbildīgo pienākumu es lieliski spēju tikt galā pati.

Un kā nākamais sarakstā pavisam noteikti tiek ierindots darba printeris.

Btw, te ir krutākās tualetes durvis ever - no sākuma kārtīgi jāpievelk, tad jāaizknaģē slēdzene, tad jāpagrūž un tad atkal jāpievelk, citādi var gadīties kā man nupat. Vot, sēžu savā nodabā uz poda, neko ļaunu nenojaušot, un te pēkšņi dzirdu, ka kāds nāk birojā iekšā un vienlaikus smuki attaisās arī tualetes durvis. Caurvējš, vai zinies.
Vesela trauma manai jau tā daudz cietušajai psihei.

Akšausmas, nupat ieradās divi hiperaktīvi austrieši. Kā rezultātā - nevaru neatcerēties Brüno.