Tramvajā aiz manis apsēdās tik kreftīgs onkulis, ka pat man, tikai elpojot vien, pēc skāba gurķīša prasījās.

Bet visādi citādi šodien ir milzu prieks un apmierinājums par un ar dzīvi kā tādu (pat par spīti tam, ka vienā frontē izgāzos kā veca sēta, bet, no otras puses, tas jau arī piederas pie lietas). Un var jau būt, ka tas ir tikai un vienīgi vakardienas bjorzdeja atskaņās, bet - diez vai. Man, kā jau mazam, optimistiskam susļikam, papildus iemeslus būt priecīgam taču nav jāmeklē, vai ne.

Uz lapu malām pēdējā laikā esmu pasākusi zīmēt mazus miera simboliņus. Efekts gan pagaidām nav tik liels kā skaļi pateiktam, bet gan ar laiku iedresēsies, un tad būs miers ne tikai jaunajās ausīs (kas ir sazin cik reižu lielākas un dārgākas par jauno pleijeri, ak, ko gan dzīve taupības režīmā ar mums dara), bet arī galvā.

Kas vēl. Jā, šodien bija siera diena. Čīzkeiks brokastīs, siera salāti pusdienās, un kamambērs vakariņās. Pilnīgai laimei vēl tikai biezpiena zeķēs trūkst, lai būtu biezpiena sieriņi, ha ha.

Un pagātnes traģēdiju iznākumi, par kuriem tika rīkoti piņņāšanas festi vairāku dienu garumā,- par tiem, pat piepūloties, es tagad nespētu būt vēl laimīgāka. Really, truly, honestly.