Laika sprīdis, kuru esmu spējīga koncentrēties vienai domai vai darbam, joprojām ir zelta zivtiņas cienīgs. Ja pie sevis vislaik neatkārtoju, kas tagad jādara un jāsaka, smadzene aiziet autopilotā, un tas ne vienmēr ir uz labu. Šodien, piemēram, pieprasīju biļetes uz autobusu tādā laikā, kādā reisa vispār nav. Bet neba nu tas trakākais gadījums, saprotams.
Un tramvajā pieķēru savus domāšanas procesus atslēdzamies, lai atstātu vietu šim - mitsubishi četri, mitsubishi četri, mitsubishi četri, KAĶĪĪĪTS!!!, mitsubishi četri. Pastāv iespēja, ka manu neizmantoto smadzeņu šūnu daudzums ir lielāks kā citiem vienaudžiem.

Un, neskatoties uz to, ka man absolūti pietrūkst pareizas gabarītu izjūtas, tas nebūt nemazina manu patiku braukāt ar džipu.