Mīļumiņš sūdzas, ka viņam nav, ko lasīt, jo es praktiski vairs neko nerakstu. Tak nav jau arī, ko rakstīt, bet tas nu tā.
Vot. Nu ko, varu pastāsīt, ka man jau kuro nedēļu sāp kreisais celis. Ne gluži tad, kad staigā, tad vienkārši var just, ka tur kaut kas nav kārtībā, bet toties guļot un uz saliektas kājas atspiežoties, sāp diezgan pamatīgi. Un vienurīt pamodos ar tik sāpošu celi, ka pilnīgi āprāc, nu. Un var jau būt, ka tā ir tikai mana hiperaktīvā iztēle, bet īpaši sāpīgajās dienās tur arī kaut kas ne īsti pareizi izspīlējas uz āru.
Nu lūk, šis tātad bija briesmīgi aizgrābjošais un šausmīgi aizraujošais stāsts par manu kreiso celi.

Tā, kas vēl. Šodien atkal praktiski neko neesmu ēdusi, bet toties esmu izdzērusi divas zaļās lotostējas no savas nenormāli smalkās porcelāna krūzītes.

Ā, un vēl pēdējā laikā mani mati ir kļuvuši sasodīti kaitinoši. Nēnu, protams, kad laiks kļūs sausāks, viss atkal būs kārtībā, bet līdz tam ir jāpacieš glupa sprogošanās un lokošanās tieši tad, kad to galīgi negribas.

Un vakar tas otrs kūkas gabals tomēr bija par daudz, pārlieku saldās atskaņas jutu vēl pēc mājāspārnākšanas. Bet visādi citādi bija labi, par neskatoties uz stulbo krievu resni, kas sēdēja pie blakusgaldiņa un pretīgu aci vislaik lūrēja, kā es ēdu cukurķiršus. Veh.