Deju kursos vispār ir nolasījusies ļoti interesanta publika.
Ir resnais čalis, kas savus apmērus cenšas kompensēt ar tizliem jokiem, pārlieku sabiedriskumu un krišanu uz nerviem visiem tiem, kurus jaukais kungs tur, augšā, nav apveltījis ar pārāk lielu pacietības mēru. Kā, piemēram, mūs. Bet toties viņam ir vismaz divas apalītes, no kurām katrreiz izvēlēties piedejotāju. Good for him.
Tad ir bezsmadzenīgs gaļas blāķis, kura piere, varu derēt, nepārsniedz pusotra pirksta platumu, bet viņam toties ir blonda beibe ar no sejas nepazūdošu nicinājuma izteiksmi un satriecoši augstpapēžotām siksniņkurpēm, kurās viņa ir spējīga vien dekoratīvi stāvēt. Lieki piebilst, ka dejošana tur nekāda - izsitējģīmim nākas savu dūdiņu staipīt apkārt kā tādu maisu, bet nedomāju, ka viņš pārlieku skumst, jo noteikti, pavisam noteikti viņam pieder liels, liels bembis, kurā noteikti, pavisam noteikti viņi abi brauca nolikt ziedus pie nodegušās La Roccas. Tāpēc diez vai drīkstam viņus īpaši neciest, nabadziņiem jau tā ir nācies daudz pārdzīvot.
Ir vēl viņu mazie draudziņi (un es to domāju stipri vien burtiski) - метр с кепкой auguma urlāts ar savu brunetīgo draudzeni/sieviņu, ko blondīne noteikti izmanto kā fonu sava lieliskuma izcelšanai, ir vēl pavecākais pāris, kuri atsakās dejot, tiklīdz kā mūzikas temps kļūst kaut nedaudz jestrāks, ir klusais briļļainā vīrelīša un treknmelni uzacotās iesvīdušo padušu īpašnieces tandēms, ir mana highschool otrā lielākā crush jaunākā māsa ar savu draudziņu, kurš pat nepapūlas pārvilkt savas baltās tirliņbotas un dejo ar tām pašām, un ir arī viens pāris, kas pilnīgi ne ar ko neizceļas.
Un tad, protams, esam mēs, lieliskie mēs, kas apgūšanas ātrumā visus triec pīšļos jau no pirmās nodarbības un šādu satriekšanas taktiku piekops līdz pat last man standing. Oh yes, we'll kick some ass.