Neskatoties uz to, ka dušošanās vidū beidzās karstais ūdens, šis ir vienkārši burvīgs svētdienas rīts. Vāciešu orda ir beidzot prom, mīļotie vecāki tikko aizbrauca man pēc brokastīm, saulīte spīd, putniņi čivina, man ir izlīdis pēdējais gudrības zobs, un mana Mīlestība tikko sev mazgājoties uztaisīja grebeni. Viņam piestāv.

Mana pašapziņa uzliesmo vien uz īsiem brīžiem, kad mute piebāzta pilna ar sieru un domās pavīd pašpārliecināta smīna pavadīts "Bet kuram gan tik apburošs apaļģīmis kā es varētu nepatikt?". Visādi citādi ir tā, kā ir,- diezgan nekā. Ne jau, ka es (pārāk) sūdzētos, jo ir pierasts, un ir labi.