Kad biju maza, mani vienmēr ļoti mulsināja izteiciens "Lai dievs nogrābstās." Nekādīgi nevarēju saprast, kādēļ gan lai viņam būtu kaut kur jāgrābstās un vienmēr to iztēlojos kā divas milzīgas rokas, kas stiepjas no mākoņiem un tad sāk visu pēc kārtas čamdīt.
Tas teiciens vēl joprojām mani briesmīgi uzjautrina.

Rimčikā ganījās tāds brīnumjauks mazs tizlenītis, ka taisni vai apsiet bantīti un sūtīt pie Kings of Leon, viņiem derētu tieši laikā. Nu tik jauks un smuks, ka tā nu es tur stāvēju rindā pēc broilera filejas un sajūsmināti smīnēju pa visu ģīmi, nolūkojoties, kā viņš grābj cepumus tūtiņā.

Šodienas minivaroņdarbos varu ieskaitīt plīts un mikroviļņu krāsns sāna nomazgāšanu, virtuves galdiņa atdrupačošanu un istabas izsūknēšanu. Citādi ieradīsies saimniece pārsteiguma vizītē un uzlikts sodu kā tam nabaga vīriešcilvēkam, kas viņas otru dzīvokli īrē; ieraudzījusi, ka vannasistabā žūst sieviešu biksītes, likusi viņam samaksāt 50 latu par to, ka uz viņas dzīvokli tiek vestas vieglas uzvedības sievietes. Nēnu protams, visticamāk, ka tā vienkārši bijusi viņa draudzene, nevis kaut kādas nejaušas piegulētājas, un galu galā, tikpat labi to biksīšu valkātājs varētu būt bijis tas pats īrnieks. Bet nu ko var zināt, ja tā pateiktu, tā dullā zoss vēl viņu ņemtu un no tā dzīvokļa vispār izliktu.