It kā ar vienu vārdu kaut ko varētu pateikt. Nevar.

Varbūt spēj paveikt ko tādu, ko nevar citi, varbūt nespēj, un būtībā taču kāda gan tam nozīme; galu galā runā, ka visi nav un nemaz nevar būt vienādi. Bet dažreiz gribas taču, ne; paveikt ko tādu, ko tas otrs spējis, izdzīvot tādu pašu dzīvi kā tas tur. Un tādos brīžos kuru gan interesē tas, ka mēs visi esam pārākās individualitātes, kurām būtu jārada kaut kas savs, kaut kas nebijis; ka mums katram ir savs es, kuru jāiemācās izpaust. (Ak, es, cik cienīgi; - Un kā klājas tavam es?; - Paldies, labi, nupat atkopjas pēc plastiskās operācijas, būs daudz skaistāks, labāks un pilnvērtīgāks es, vai nav brīnišķīgi?) Un kuru gan tad interesē, ka dažkārt var izdzīvot, bet ne pārdzīvot, un reizēm otrādi arī nemaz nav vieglāk. Un vai savu derīgumu maz spēj noteikt, ja nav, ar ko salīdzināt? Pēc kā tad - mocībām, mācībām, profesijas, pakāpes, ordeņa, slavas, bagātības, to citu, ar ko visā tajā dalīties, skaita? Bet ko gan tur daudz muļķoties; visi mainās, viss mainās, un nekad neviens nepanāks to, lai atbilstu visiem citiem (ne-, ne-, ne-).
Un vēl apskaužamās blondīnes un zaļā tēja visam pa virsu.

Jā, un runājot par tiem derību gada solījumiem,- man vēl nav neviena. Kas nozīmē to, ka man ir divi - abi sev. Problēma, ja to tā var nosaukt, ir tā, ka par pirmo zinu gandrīz droši, ka, ja ne vairākiem, vismaz ar vienu uz mani vērsto tas sakritīs. Kas, protams, ir tīri neslikti, jo tad atliktu mazāk pildāmo; no otras puses - var tikt uzskatīts par negodīgu gājienu.
Par otro toties ir zemsajūta (no zemapziņas, saprotams), ka to nevarēšu izpildīt. Jā, jā, nepareiza attieksme (mans pēdējā laika iemīļots teiciens). Un varbūt es to nemaz negribu izpildīt.

Pārāk ātri viss apnīk un pāriet. Ja zinātu, kā to labot, neesmu pārliecināta, ka to maz darītu. Stulbi taču kaut kā, ne.