Un kad nu beidzot uzrodas tādi, ko var uzskatīt par draugiem, ir tik sasodīti grūti pierast. (Varētu padomāt, ka absolūti izolēta no sabiedrības būtu augusi. Dažkārt riebjas tāda čīkstulība.) Un es pārāk uztraucos par to, ko viņi padomās, ja izdarīšu/neizdarīšu šo vai to. Kamēr turies rāmjos, viss ir kārtībā. Ja vien varētu atslēgt smadzenes, ielikt rakstāmgalda atvilktnē, aizslēgt to un atslēgu izmest no kaut kāda tilta.
Absurds kaut kāds.

Man esot pienākusi kaut kāda vēstule no leiša, kuram neesmu rakstījusi jau kādus gadus divus, un vecāki sadomājas sazin ko.
Viņš man apsveikumu sūtīja arī pagājšgad. Es, kā jau minēju, neko neesmu sūtījusi vismaz pāris gadus. Cilvēki taču ir jocīgi.