Es vienmēr pārāk daudz saceros un sasapņojos.

Manam veiksmīgajam tramvajam, šķiet, būs beidzies derīguma termiņš, un labāk nekļuva arī pēc tam, kad biju iztēlojusies, kā paņemu kārtīgu virtuves gaļas dunci un nošņāpju viņu paštaisnās galvas. Pārgrauzt rīkles.
Priekšā ir daudz darāmā, un īsti nezinu, no kura gala lai sāk. No tā, kas vistuvāk, laikam jau. Pēdējais laiks, protams, kā vienmēr, vēl pēdējāks un vispēdējākais. Nederu un neiederos, tātad jāmaina forma.

Iekrauj to milzīgoranži zemo mēnesi Lielajos greizajos ratos un aizvelc kaut kur patālāk, jo kam tādam tagad nedrīkst būt laika. Tu meklē izraisītājus sekām, nevis pašus cēloņus, un, jā, tur ir atšķirība. Ar interesi vēlmes vietā ir daudz par maz, un tagad nu ir. Vairāk, spilgtāk, pamatīgāk, baigāk.
- Tev nu gan ir raksturs.
- Tas nav nekāds raksturs, tas jau ir izmisums.

Un es taču to jau paredzēju, jau zināju, ka tā būs. Drīz vien viņi atgriezīsies pie pārliecības, ka man patīk meitenes. Bet ko gan es vispār zinu.