30 November 2006 @ 01:27 am
 
Ja pat savas domas neprot kaut cik skaidri saprast, kur nu vēl izteikt, ko tad vēl var gribēt. Ir vieglāk klausīties citos, arī tad, ja viņi nemaz nezina, ka kāds noklausās. Saskrabini domu tur, frāzi citur, sakabini kopā, izveido savu viedokli, dzīvo drošāk un mierīgāk. Pagaidām ir labi un pietiek. To, kas vēlāk, nemaz negribas redzēt.
 
+
 
falter ego
30 November 2006 @ 11:47 am
 
Nēnu, tas, ka es piesaistu dīvaiņus, jau sen būtu skaidrs, bet šis vairs nav smieklīgi.
Lēnā garā soļoju pa Tērbatas ielu, kodu lūpu un prātoju par to, ka var jau cerēt visu dienu no vietas, kaut visu atlikušo mūžu, bet tas taču neko nemaina. Tev var nebūt nekādas baismīgas vainas tīri virspusēji, bet kaut kur tomēr tev kaut kas kaiš, un neko tur nepadarīsi, lai ko arī nedarītu ar sevi ārpusēji. Un tad pēkšņi pretī nāk vīrietis ar tik sajūsminātu sejas izteiksmi, tik platu smaidu, skatās uz mani un teju vai nobļauj pa visu ielu: "Vsjo, ja umer, ģevuška!"
Mana pirmā doma, protams, bija, ka esmu kaut kur pa ceļam svārkus pazaudējusi.
 
3 | +