Negribu ne kopīgu turp-, ne arī mājupceļu; mani interesē tikai un vienīgi tas, kas notiks pēc tā turp- un pirms mājup-. Un tas arī viss.

Četri iespējami iznākuma varianti, no kuriem trīs ir nepieņemami, un būs tikai viens piegājiens, lai panāktu vēlamo. Un te pat nekāda plānošana nelīdzēs, jo nedomāju, ka kam tādam vispār esmu gatava, bet nāksies. Un tā kā pirmais iespaids ir nenoliedzami svarīgs, vismaz jāmēģina sevi savest kārtībā; īpaši rūpīgi izvēlēts ietērps, pēc iespējas labāk savaldīti mati, manikīrs un pedikīrs, kura laikā kā vienmēr atcerējos bērnības traumu par kāju pirkstiņiem. Ievērojuši, ka bērns tā savādi iet, vecāki noprasa, vai vasaras kurpītes nespiež. Guvuši apstiprinājumu tam, ka spiež gan, savā starpā izlemj, ka jānogriež pirkstiņi, tad vēl derēs. Un bērns to noklausās un tad par visām varītēm cenšas neraudāt (kas arī izdodas), jo ka jau jāgriež, tad jāgriež, ko citu padarīsi. Vēlāk gan ar lielu atvieglojumu atklājās, ka ar tiem pirkstiņiem bija domāti kurpīšu purngali. Tā kā ir pilnīgi iespējams, ka arī šoreiz mani kārie pirkstiņi tiks cauri sveikā. Un ja ne - neraudāšu arī šoreiz.