Ielieciet manā statistikā sirdstrieku.

Man ir milzīga kaste, pilna rudens zābakiem. Nu, gandrīz pilna.

Strausa sindroms, o jā.
Šorīt ap desmitiem ir saņemta vēstule, un tā joprojām ir nelasīta. Es tikmēr esmu paspējusi īsi pirms četriem pārnākt mājās, to faktu atklāt, pamatīgi iztīrīt savu istabu, izdzert trīs krūzes tējas un panašķoties ap zemeņu krēmu, atpūtināt kājas, veikt četrus telefonzvanus, noskatīties mīļāko multeni, nomazgāt traukus, aizkātot uz centru, nopirkt zābakus un visādus saimniecības sīkumus, pārnākt vēlreiz mājās, izdzert vēl pāris krūzes tējas, pagurķoties un papriecāties par zābakiem.
Vēstule joprojām ir nelasīta, un man ir teju vai nepārvarama vēlme to izdzēst, nemaz nelasot. Izlikties, ka tāda nemaz nav saņemta un ka manā mazajā pasaulītē viss ir kārtībā.

Ā, un ganesha, tavs simpātiju objekts sēdēja uz slieksnīša un cītīgi vilka dūmu. Sušķīgs ieradums.

Tizli ģērbties un "dziedāt" griezīgā balsī ar nenormāli kaitinošu britu akcentu tagad laikam ir modē. Un es (kā jau vienmēr) no tā neko nesaprotu.