No apziņas, ka pati vien visu sabojāju, vieglāk nebūt nekļūst. Ne nu arī īpaši grūtāk, kad tā padomā. Un jā, labi, nebūtu jau slikti, ja pēkšņi uzrastos tas kāds, kas spētu (tā patiešām spētu) palīdzēt savest visu kārtībā, protams, kāpēc gan ne. Nu, palīdzēs šoreiz, palīdzēs vēl arī nākamreiz, bet kaut kad arī ar visu to būs par maz. Un nesaprotu, kā visi citi tiek galā, jo es netieku (/ja es netieku).