Vēl viens jauks vakars aizvadīts.

Tā nu mēs pirmdienas rītā savācamies, aizbraucam līdz vietējam Rimi, iepērkam dzīvībai nepieciešamus produktus, kā grieķu salāti ar nepareizo sieru, čipsu bundža, banāni un ledustēja, braucam uz Jūrkalni, pa ceļam mēģinot iebarot diskmašīnai pēdējo ierakstīto, ne reizi nespēlēto disku, bet nē, pat lūgšanas un asins ziedojumu piedāvājums neiedarbojas, tā nu mēs tad braucam, tiekam līdz Jūrkalnei, kur vējš pa gaisu pūš cielavas, kur mūs gaida šķēršļu josla, kur pa šaubīgu dēļu un baļķēnu galu veidojumu jātiek pāri upītei, kur šķietami gaisā pakārtās trepes tomēr kaut kur ved, kā izrādās pie piknika galdiņiem un ugunskura vietām, tur mašīnā tiek apēsti salāti un čipsi, un banāni un padzerta ledustēja, tur beidzot ieskanas tas pats nelaimīgais disks, kurā mēs tiekam līdz dziesmai, kas ir tieši pirms vismīļākās, bet tieši tajā brīdī viss skanējums arī pārtrūkst un pat ar lūgšanām un ilgām sarunām nav atjaunojams, tad nu mēs pametam Jūrkalni un dodamies tālāk savos klejojumos, lai jau pēc neilga brīža apgrieztos un dotos mājupvirzienā ar plāniem varbūt pat apēst pa saldējumam, bet tad pēkšņi, kā sirēnas sauciens bezgalīgā jūras klajumā mūs pievilina šūpoles, kuru dēļ pat tiek mainīts kurss, un jau drīz vien divi ceļabiedri ceļas arvien augstāk un augstāk, kamēr atlikušais turpina vienpusējo dialogu ar diskmašīnu.

Un te nu mūsu burvīgā idille beidzas, jo izrādās, ka mašīna vairs nav iedarbināma. Prieks un laime kvadrātā, kā teiktu viens no ceļotājiem; ar nelaimi vēstošu sarkanu gaismiņu deg akumulatora indikators, tiek izšķirstīta, un ar sen noputējušām vācu valodas zināšanām izburtota lietotāja pamācība, tiek pat atvērts motora pārsegs un aptaustīti visvisādi interesanti mehānismi un nieciņi, bet lieki teikt, ka no tā visa labuma nav absolūti nekāda. Tad nu no kabatas tiek izvilkta mūsdienu pirmās palīdzības galvenā sastāvdaļa, t.i., mobilais telefons, un pie stūres sēdošais zvana mīļotajiem vecākiem, lai viņi varētu pēc iespējas drīzāk doties glābšanas misijā. Ziņa tiek nodota, bet atbilde, ko saņem, nav gluži cerētā - "gaidiet, mēs paēdīsim pusdienas un tad būsim." Alrighty then. Sēžam, sauļojamies, skaļi sev priekšā lasām vienu no pasaules literatūras dižgariem - Šekspīru, gremojam banānus un, īsi sakot, baudām dzīvi kā tādu.
(Nepaiet ne stunda, kad jau esam ar rūcošu motoru, un pie vainas izrādījies štruntiņš, kas mazāks par pusi mana mazā pirkstiņa. Ceļojums turpinās.)

Pilna galva smilšu un piemeties streipulis. Un nevajag pat tos liktenīgos trīs naktī, jā.