Nav labi ar mani, nepavisam nav labi.

Pārāk ātri piedodu un esmu pārāk iejūtīga. (Tie, kas mani personīgi pazīst un domā citādi, drīkst smieties; es tāpat zinu labāk.)

Gaidu un nevaru vien sagaidīt, kad atkal būs labais periods.

Un šorīt atklāju, ka ēkas ieejas gaitenī ir skaisti griesti.

Sapņiem ir derīguma termiņš; es protu gatavot; saulainais laiks mani mazpamazām dzen mērenā izmisumā; protu veikli drukāt, neskatoties uz klaviatūru; varbūt vajadzētu sameklēt psihologu, ja jau "visi normāli cilvēki apmeklēja psihologu" ((c) S. O. Madsens), tad man nebūtu ar sevi jātiek galā pašai, kāds cits palīdzētu to darīt; es tīri labi pakļaujos dresūrai, un kāds varētu man iedot šaujamo, apsolu, ka tas tiks izmantots labu mērķu vārdā, heh, par vienu tukšpauri uz pasaules mazāk.
(Šodienas diženās atklāsmes.)

Vienīgie, kas mani vienmēr gaida atbraucam, ir mani mīļotie vecāki un mans kaķis. Mans Dudū mani vienmēr gaida.
(Nēnu man jau nevajag nekādu sagaidīšanas komisiju, bet apnīk taču šitā, nu.)

UPD: Man bija drukas kļūda!!! Jāsauc kāds eksorcists, lai šķīsta manu mitekli. Yeah, I'm bored, what was the first clue?